Mindaugs Rakausks. Publicitātes foto
Augusta nogalē Latviju skārušās vētras sekas vēl ilgi tiks analizētas gan uzņēmumos, gan valsts institūcijās. Taču jau šobrīd ir redzams, ka šis notikums devis vairākas svarīgas mācības par valsts noturību un kritiskās infrastruktūras gatavību situācijām, kuras arvien biežāk kļūst par valsts drošības jautājumu.
Pirmkārt, mūsdienu sabiedrībā neviena kritiskā infrastruktūra nepastāv izolēti. Elektroapgāde, sakari, transports, degvielas piegādes un valsts pārvaldes sistēmas ir cieši saistītas. Ja būtiski tiek ietekmēta viena no tām, sekas izjūt visa ekosistēma.
Brīdī, kad elektrības padeve vienlaikus tika pārtraukta plašā Latvijas teritorijā, ietekme bija jūtama visur – mājsaimniecībās, uzņēmumos, pašvaldībās un, protams, arī elektronisko sakaru infrastruktūrā. Šī situācija vēlreiz apliecināja, ka sakaru pieejamību nevar vērtēt atrauti no elektroapgādes, transporta pieejamības, degvielas piegādēm un citu kritiski svarīgu sistēmu darbības.
Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka ārkārtas zvani uz 112 jau šobrīd tiek apstrādāti prioritārā kārtībā. Ja konkrētajā vietā ir pieejams kaut viena operatora tīkls, iedzīvotāji var to izmantot saziņai ar glābšanas dienestiem. Tas vēlreiz apliecina, ka ekstremālās situācijās izšķiroša nozīme ir visas kritiskās infrastruktūras noturībai, nevis tikai viena atsevišķa operatora tīkla darbībai.
Tieši tāpēc svarīgākais jautājums pēc šīs vētras nav par to, cik ģeneratoru vai akumulatoru ir katram operatoram. Daudz būtiskāk ir uzdot jautājumu: kādu noturības līmeni Latvija vēlas sasniegt nākotnē un kā mēs kopīgi stiprinām savu gatavību situācijām, kad vienlaikus tiek skarta liela daļa kritiskās infrastruktūras?
Vienlaikus svarīgi izvairīties no pārlieku vienkāršotiem risinājumiem. Kritiskās infrastruktūras noturība ir komplekss jautājums, kurā nav viena universāla risinājuma. Nacionālā viesabonēšana ir viens no instrumentiem, kas noteiktos apstākļos var būtiski uzlabot pakalpojumu pieejamību krīzes situācijās. Savukārt tās ieviešana jāvērtē kopējā kritiskās infrastruktūras noturības kontekstā līdzās elektroapgādes drošībai, rezerves energorisinājumiem, koordinācijas mehānismiem un citām investīcijām.
Tāpēc nozare atbalsta turpmāku darbu kopā ar Satiksmes ministriju pie visaptveroša rīcības plāna izstrādes, balstoties datos, risku izvērtējumā un citu Eiropas valstu pieredzē.
Noturība nav kādas uzņēmumu grupas vai sektora atbildība
Latvija jau daudzus gadus ir viena no valstīm ar attīstītu elektronisko sakaru infrastruktūru un plašu mobilo sakaru pārklājumu. Šis rezultāts nav radies nejauši. Tas ir ilgstošu investīciju, tehnoloģiskās attīstības un publiskā un privātā sektora sadarbības rezultāts.
Vairāk nekā 20 gadu laikā Bite Latvija sakaru infrastruktūras attīstībā Latvijā ir investējusi aptuveni 200 miljonus eiro, savukārt pēdējos gados vien tīkla attīstībā un modernizācijā ieguldīti desmitiem miljonu eiro. Šodien mūsu tīklā darbojas vairāk nekā 1200 bāzes staciju, visas aprīkotas ar rezerves akumulatoru sistēmām, bet stratēģiski svarīgākajās vietās tiek izmantoti arī stacionāri un pārvietojami ģeneratori.
Tomēr neviena Eiropas valsts neveido savu kritiskās infrastruktūras noturību tikai uz viena sektora vai atsevišķu uzņēmumu investīcijām. Īpaši plašu elektroapgādes traucējumu laikā izšķiroša kļūst dažādu infrastruktūru savstarpējā koordinācija, prioritāšu noteikšana un gatavība darboties vienotā sistēmā.
Šī vētra vēlreiz apliecināja, ka sakaru noturība nav tikai telekomunikāciju nozares jautājums. Tā ir kopīga valsts, elektroapgādes uzņēmumu, pašvaldību un kritiskās infrastruktūras uzturētāju atbildība.
Mums ir nepieciešama vēl ciešāka sadarbība. Krīzes situācijās nozīme ir ne tikai tam, cik labi katrs izpilda savus pienākumus, bet arī tam, cik efektīvi dažādas sistēmas spēj sadarboties savā starpā. Tieši koordinācija, informācijas apmaiņa un skaidri definētas prioritātes kļūst par galveno noturības faktoru situācijās, kurās laiks tiek skaitīts stundās.
Investīcijas, par kurām jādomā kopā
Otra lielā mācība ir saistīta ar investīcijām kritiskās infrastruktūras noturībā. Pēc šīs vētras sabiedrībā saprotami izskan jautājumi par to, vai infrastruktūra varētu darboties ilgāk bez ārējās elektroapgādes un kādi papildu risinājumi būtu nepieciešami. Tehnoloģiski tas ir iespējams līdz zināmai robežai, taču šādu risinājumu ieviešana prasa ļoti būtiskas investīcijas.
Vienlaikus jāņem vērā, ka operatori jau šobrīd turpina investēt tīklu pārklājuma, kapacitātes un tehnoloģiskās attīstības uzlabošanā. Savukārt papildu investīcijas, kuru primārais mērķis ir valsts kritiskās infrastruktūras noturības stiprināšana ārkārtas situācijās, būtu skatāmas kā kopīga valsts un privātā sektora atbildība, izmantojot gan nacionālos, gan Eiropas Savienības finansējuma instrumentus. Ja par piemēru izmantojam telekomunikāciju nozari, tad jāuzsver, ka katra bāzes stacija ir atšķirīga. Nepieciešamos ieguldījumus ietekmē atrašanās vieta, pieejamā infrastruktūra, drošības prasības, tehniskie nosacījumi un elektroapgādes risinājumi. Pēc mūsu aprēķiniem, lai nodrošinātu visu Bite Latvija bāzes staciju darbību 72 stundas bez ārējās elektroapgādes, būtu nepieciešamas papildu investīcijas vismaz 100 miljonu eiro apmērā.
Šis skaitlis labi ilustrē jautājuma mērogu. Runa nav tikai par vienas nozares vai viena uzņēmuma lēmumiem. Tā ir diskusija par to, kādu kritiskās infrastruktūras noturības līmeni Latvija vēlas sasniegt un kādi mehānismi nepieciešami šī mērķa īstenošanai.
Daudzās Eiropas valstīs kritiskās infrastruktūras noturība arvien vairāk tiek skatīta kā valsts drošības jautājums. Tas nozīmē, ka tiek meklēti risinājumi kopīgām investīcijām, prioritārai elektroapgādes atjaunošanai, alternatīviem energorisinājumiem un citām iniciatīvām, kas palīdz nodrošināt būtisku pakalpojumu nepārtrauktību ārkārtas situācijās.
Galvenā mācība: noturība sākas ar sadarbību
Katra krīze ir arī iespēja kļūt stiprākiem. Šī vētra parādīja, ka Latvijas spēks slēpjas nevis atsevišķās sistēmās, bet gan spējā koordinēt valsts, pašvaldību un uzņēmumu rīcību situācijās, kad tas ir visvairāk nepieciešams.
Daudzās Eiropas valstīs kritiskās infrastruktūras noturība jau tiek uzskatīta par neatņemamu valsts drošības sastāvdaļu. Arī Latvijai šis ir īstais brīdis vēlreiz izvērtēt savu pieeju elektroapgādes drošībai, kritiskās infrastruktūras prioritizēšanai, rezerves energorisinājumiem un publiskā un privātā sektora sadarbībai.
Pozitīvs signāls bija satiksmes ministra iniciētā tikšanās ar sakaru nozares pārstāvjiem, kuras laikā tika pārrunāti konkrēti soļi tīklu noturības stiprināšanai ārkārtas situācijās. Vienlaikus ir svarīgi rūpīgi izvērtēt, kādas noturības prasības un pienākumus iespējams uzlikt operatoriem, saglabājot samērīgu pieeju un līdzsvaru starp drošības vajadzībām un nozares attīstības iespējām. Elektronisko sakaru infrastruktūras noturības stiprināšana prasa ievērojamas investīcijas, tādēļ ilgtermiņā nepieciešama riskos balstīta pieeja, tehnoloģiskā neitralitāte un skaidrs publiskā un privātā sektora partnerības modelis, kurā atbildība par kritiski svarīgas infrastruktūras attīstību un finansēšanu tiek dalīta. Savukārt tikšanās reizē ar Ministru prezidentu un atbildīgajām institūcijām pagājušajā piektdienā vēlreiz pārliecinājāmies, ka sakaru tīklu noturības stiprināšanai nepieciešama sistemātiska un koordinēta pieeja. Diskusijās iezīmējās vairāki virzieni, kuros nozare ir gatava iesaistīties un sadarboties ar valsti.
Pirmkārt, par prioritāti jākļūst elektroapgādes noturības stiprināšanai. Aizvadītā vētra vēlreiz apliecināja, ka sakaru tīklu darbības nepārtrauktība ir cieši saistīta ar elektroenerģijas pieejamību. Jo noturīgāka būs elektroapgādes infrastruktūra, jo noturīgāki būs arī sakaru tīkli un citi kritiski svarīgi pakalpojumi.
Otrkārt, Latvijā nepieciešams vienots krīžu vadības un koordinācijas mehānisms, kas nodrošinātu operatīvu informācijas apmaiņu, centralizētu resursu pārvaldību un koordinētu rīcību starp valsts iestādēm, pašvaldībām un kritiskās infrastruktūras uzturētājiem.
72 stundas: starp politiķu gaidām un tehnisko realitāti
Diskusijās pēc vētras bieži izskanējis mērķis nodrošināt sakaru infrastruktūras darbību līdz pat 72 stundām bez ārējās elektroapgādes. Tas ir saprotams un pamatots mērķis, tomēr ir svarīgi saprast, ka 72 stundu autonomas darbības nodrošināšana visā sakaru infrastruktūrā nav tehnoloģiski realizējama. Tāpēc ieguldījumi jāvirza uz tiem infrastruktūras elementiem, kuru darbības nepārtrauktībai krīzes situācijās ir vislielākā nozīme sabiedrības un valsts drošības nodrošināšanā.
Vienlaikus, vērtējot citu Eiropas valstu pieredzi, redzams, ka neviena valsts nav izveidojusi pilnībā autonomu risinājumu visam mobilajam tīklam. Tāpēc arī Latvijā nepieciešama samērīga, ekonomiski pamatota un riskos balstīta pieeja.
Tāpat būtu jāapsver prasība kritiskās infrastruktūras uzturētājiem, valsts iestādēm un operatīvajiem dienestiem izmantot vismaz divu operatoru sakaru pakalpojumus, nodrošinot sakaru nepārtrauktību arī mazāk kritiskās situācijās nekā nesenā vētra, kad tiek ietekmēts viena pakalpojumu sniedzēja tīkls vai infrastruktūra.
Vētra ir pagājusi, taču tās atstātā mācība ir ilgtermiņa. Valsts noturību neveido viena tehnoloģija, viens uzņēmums vai viena nozare. To veido spēja sadarboties, investēt ilgtermiņā un kopīgi gatavoties situācijām, kurās svarīgākais ir nodrošināt sabiedrībai kritiski svarīgu pakalpojumu nepārtrauktību.
Jo agrāk kritiskās infrastruktūras noturību sāksim uztvert kā kopīgu valsts, pašvaldību un privātā sektora prioritāti, jo drošāka un gatavāka Latvija būs nākamajām krīzēm un izaicinājumiem.
Autors ir elektronisko sakaru un IKT pakalpojumu sniedzēja Bite Latvija ģenerāldirektors.
