Ilustratīvs attēls
Pirmsvēlēšanu laikā publiskajā telpā bieži vien izskan saukļi par valsts dzīvošanu uz parāda un aizņemšanos uz nākotnes paaudžu rēķina. Piemēram, ZZS līderis Armands Krauze intervijā žurnālam Ir norāda, ka “valsts parādu audzēt nevar, to dara Vienotība un šī valdība” vai, teiksim, Apvienotā saraksta līdzpriekšsēdētājs Edvards Smiltēns, kurš apgalvo, ka “ekonomiku uztur virs ūdens valsts parāda palielināšana”. Vai nelabais tiešām ir tik melns un šādiem kritiskiem izteikumiem ir reāls pamats?
Kopš 2019. gada nogales Latvijas valsts parāda absolūtā vērtībā ir palielinājusies no aptuveni 11 miljardiem līdz 16 miljardiem eiro. Lai gan parāda pieaugums gandrīz uz pusi var šķist ļoti liels, lai novērtētu tā ilgtspēju, ir jāskata aizņēmuma attiecība pret kopējo tautsaimniecības lielumu jeb iekšzemes kopproduktu (IKP). Un šeit mēs redzam, ka situācija nav tik dramatiska — proporcija starp valsts parādu un IKP ir augusi vien no 35,5% līdz aptuveni 43,7%.
