Māris Ķikāns. Publicitātes foto
Pēdējo mēnešu notikumi Latvijā atgādina, ka kiberuzbrukums nav teorētisks risks, kas varētu skart kādu citu un kiberdrošības jautājumos vairs nevaram paļauties tikai uz uzņēmuma IT nodaļu. Tā ir uzņēmuma vadības un ikviena darbinieka, kurš ar viedtālruni, planšetdatoru vai datoru piekļūst uzņēmuma informācijai, atbildība. Šādos apstākļos jautājums vairs nav – vai uzņēmumam vajadzīga kiberdrošība, bet gan – vai uzņēmuma drošības sistēma ir pietiekami visaptveroša?
Vājākais posms var atrasties darbinieka kabatā
Uzņēmumu digitālā infrastruktūra pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Darbs vairs nenotiek tikai birojā, aiz uzņēmuma ugunsmūra. Darbinieks piekļūst e-pastam, dokumentiem, klientu sistēmām un biznesa lietotnēm no viedtālruņa vai planšetdatora birojā, mājās, lidostā vai klienta telpās. Tas nozīmē, ka mobilā ierīce faktiski ir kļuvusi par vienu no uzņēmuma IT infrastruktūras gala punktiem. Un līdz ar to – arī par potenciālu ieejas punktu uzbrucējam.
Kiberincidentu novēršanas institūcijas Cert.lv jaunākais pārskats liecina, ka Latvijas kibertelpas apdraudējuma līmenis joprojām ir augsts. 2026. gada otrajā ceturksnī tika reģistrēti 673 manuāli apstrādāti kiberincidenti un identificētas vairāk nekā 396 tūkstoši apdraudētu iekārtu. Lai gan rādītāji bija zemāki nekā iepriekšējā ceturksnī, tie joprojām būtiski pārsniedza 2022.–2024. gada vidējo līmeni. Tas ir svarīgs signāls biznesam: drošībai jābūt kā nepārtrauktai sistēmai.
Tradicionālā pieeja kiberdrošībai, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu kategorijā, nereti balstījusies uz principu: izveidosim sarežģītas paroles, uzliksim antivīrusu un atgādināsim darbiniekiem neatvērt aizdomīgus e-pastus. Tas viss joprojām ir nepieciešams, taču ar to vien ir par maz.
Mūsdienu uzņēmuma drošības modelim jāparedz arī tas, kas notiek ar ierīci, kad tā tiek pazaudēta, nozagta, savienota ar nedrošu tīklu vai tajā nonāk potenciāli kaitīga lietotne. Tikpat svarīgi ir zināt, vai ierīces programmatūra ir aktuāla, kādas lietotnes drīkst izmantot un vai konkrētā ierīce vispār atbilst uzņēmuma drošības politikai. Tieši šeit tehnoloģijām ir jāpalīdz cilvēkam.
Šī pieeja jāveido pēc principa, ka drošībai jāsākas pašā ierīcē – no “dzelžu” līmeņa līdz programmatūrai ierīces lietošanas laikā. Svarīgi izmantot datu izolāciju, šifrēšanu un darbības laikā veiktu aizsardzību pret manipulācijām. Būtiski, ka drošība nedrīkst būt kā funkcija, ko lietotājs atceras ieslēgt tikai tad, kad kaut kas jau noticis.
Drošas ierīces ir tikai pirmais solis
Uzņēmumā mēdz būt desmitiem, simtiem vai pat tūkstošiem ierīču, un katra no tām ir jāuztur atbilstoši vienotiem drošības standartiem, tāpēc svarīga ir centralizēta pārvaldība. Tā ļauj IT administratoriem centralizēti pārvaldīt uzņēmuma mobilās ierīces, piemērot drošības politikas, kontrolēt lietotnes, veikt atjauninājumus un nepieciešamības gadījumā attālināti risināt problēmas. Svarīgi, ka izvēlētais risinājums ir paredzēts ne tikai konkrēta ražotāja ierīcēm, bet atbalsta arī citas platformas.
Biznesa skatījumā tas ir vairāk nekā IT komandas ērtības jautājums. Tā ir arī risku pārvaldība. Ja uzņēmuma rīcībā ir 500 viedtālruņu, nav pietiekami cerēt, ka visi 500 lietotāji vienmēr būs piesardzīgi, instalēs nepieciešamos atjauninājumus un ievēros drošības politiku. Sistēmai ir jāspēj daļu šī darba paveikt automātiski.
Kiberdrošība nedrīkst bremzēt biznesa attīstību
Ir arī otra galējība – drošības vārdā ieviest tik daudz ierobežojumu, ka darbiniekiem kļūst grūti izdarīt savu darbu. Labs drošības risinājums ir tāds, kuru darbinieks nejūt kā šķērsli. Tas darbojas fonā un ļauj uzņēmumam būt produktīvam, vienlaikus samazinot riskus.
Šī līdzsvara nozīme kļūs arvien lielāka. Hibrīddarbs, mobilitāte, mākoņpakalpojumi un mākslīgais intelekts paplašina iespējas, taču vienlaikus palielina to digitālo punktu skaitu, kuri uzņēmumam ir jākontrolē. Tāpēc ir būtiski, lai tehnoloģiju ražotāju biznesa risinājumu pieeja paredz ierīču drošību un pārvaldību visā to dzīves ciklā – no iestatīšanas un reģistrācijas līdz atjauninājumiem un ikdienas lietošanai.
Mēs taču neuztveram ugunsdrošības signalizāciju kā nevajadzīgu izdevumu tikai tāpēc, ka ceram, ka ugunsgrēks nekad neizcelsies. Līdzīgi būtu jāraugās arī uz digitālo drošību. Kiberincidenta izmaksas var būt dīkstāve, zaudēti klienti, reputācijas kaitējums, juridiskas sekas un darbinieku laiks, kas tiek novirzīts krīzes risināšanai, nevis biznesa attīstībai, tāpēc kiberdrošība jāskata tāpat kā jebkurš cits biznesa nepārtrauktības elements.
Nevajadzētu gaidīt incidentu, lai sāktu pārbaudīt, cik labi uzņēmums ir aizsargāts. Pašlaik katram uzņēmumam būtu vērts sev uzdot vismaz piecus vienkāršus jautājumus:
Vai mēs zinām, kādas ierīces piekļūst mūsu datiem?
Vai tās tiek centralizēti pārvaldītas?
Vai drošības atjauninājumi tiek uzstādīti savlaicīgi?
Vai mēs varam nekavējoties bloķēt pazaudētu vai kompromitētu ierīci?
Un – vai mūsu drošības risinājums ir veidots tā, lai tas darbotos arī tad, kad darbinieks kļūdās?
Ja uz kādu no šiem jautājumiem atbilde ir “nē” vai “neesam pārliecināti”, iespējams, tieši tur atrodas uzņēmuma nākamais kiberdrošības risks.
Latvijas kibertelpā apdraudējumi nekur nepazudīs – visticamāk tie mainīsies un kļūs arvien sarežģītāki. Tāpēc arī uzņēmumu aizsardzībai ir jāattīstās līdzi. Jāatceras, ka kiberdrošības jautājumā visdārgākā parasti nav pati aizsardzība. Visdārgākā ir situācija, kad aizsardzība izrādās nepietiekama.
Autors ir Samsung mobilo produktu kategorijas vadītājs Baltijas valstīs.
