Sigita Kliedere. Publicitātes foto.
Izglītības un zinātnes ministre nesen norādīja, ka bērna pārcelšana uz citu skolu neatrisina bulinga problēmu, tā tikai pārceļ problēmu uz citu vietu. Tomēr bieži vien tieši skolas vai pat izglītības formas nomaiņa ir vienīgais veids, kā bērns var atkal justies droši.
Un tādu situāciju diemžēl ir daudz - Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 24 % Latvijas skolēnu ir piedzīvojuši fizisku agresiju, bet 37 % – emocionālu vardarbību. Īpaši satraucoši ir tas, ka 30 % bērnu par notikušo nevienam nestāstītu, jo netic, ka pieaugušie spēs palīdzēt, bet vēl 13 % klusētu kauna dēļ. Šie skaitļi ir satraucoši un aiz katra no tiem ir konkrēts bērns ar savu pieredzi.
Nevis bēgšana no problēmas, bet vienīgais risinājums
Strādājot tālmācībā, ļoti bieži sastopam skolēnus, kuru lēmums pāriet uz šo mācību formu nav saistīts ar vēlmi mācīties no mājām vai elastīgāku grafiku - aiz šīs izvēles nereti slēpjas ilgs un neveiksmīgs mēģinājums atrisināt situāciju iepriekšējā skolā. Liela daļa mūsu skolēnu ir piedzīvojuši ilgstošu emocionālu vai fizisku vardarbību. Pirms viņi nonāk pie mums, ģimenes bieži vien jau ir runājušas ar klases audzinātājiem, skolas administrāciju, psihologiem un citiem speciālistiem. Daudzos gadījumos risinājumi ir meklēti, taču bērns joprojām nejūtas droši, tāpēc pāreja uz tālmācību nav bēgšana no problēmas, tā bieži vien ir pēdējais risinājums situācijā, kad visas pārējās iespējas jau ir izmēģinātas.
Bulingu nav iespējams atrisināt vienā sarunā
Vienlaikus uzskatu, ka sabiedrībā joprojām trūkst izpratnes par to, kas īsti ir bulings. Nereti par bulingu tiek nosaukts jebkurš konflikts vai strīds starp bērniem, taču tas nav viens un tas pats. Bulings ir mērķtiecīga, ilgstoša un atkārtota vardarbība pret vienu cilvēku. Ja mēs neprotam atšķirt konfliktu no bulinga, kļūst ļoti grūti izvēlēties arī pareizos risinājumus. Arī medicīnā ir līdzīgi - lai ārstētu, vispirms ir jānosaka pareiza diagnoze. Protams, daudzās izglītības iestādēs pedagogi un atbalsta personāls patiešām cenšas palīdzēt, tomēr bieži vien pietrūkst gan cilvēkresursu, gan laika, lai iedziļinātos katrā situācijā. Bulingu nav iespējams atrisināt vienā sarunā vai ar vienu disciplināru lēmumu, jo tas ir process, kurā jāiesaistās skolai, vecākiem, speciālistiem un nereti arī pašvaldībai.
Iespēja atgūt emocionālo drošības sajūtu
Tālmācībā būtiski samazinās ikdienas fiziskā saskarsme, kurā bērns katru dienu sastop savus pāridarītājus. Mūsu pieredzē ir vairāki skolēni, kuri pēc pārejas uz tālmācību atguvuši motivāciju mācīties, sekmīgi pabeiguši mācību gadu un atkal spējuši uzticēties pieaugušajiem un skolai. Vairāki šādi izglītojamie sekmīgi atgriežas klātienes skolās. Arī tālmācības skolā droša vide neveidojas pati no sevis. Tā prasa regulāru pedagogu, klašu audzinātāju, sociālā pedagoga un vecāku sadarbību, lai bērns ne tikai justos pasargāts, bet arī nezaudētu piederības sajūtu skolas kopienai. Tas nav universāls risinājums visiem bērniem, un tā nekad neaizstās nepieciešamību cīnīties ar bulingu Latvijas skolās, taču tālmācība ir kļuvusi par drošu vidi tiem bērniem, kuri ikdienā skolā vairs nejūtas pasargāti.
Mēs nedrīkstam raudzīties uz skolas maiņu kā uz neveiksmi - dažkārt tā ir iespēja bērnam atgūt to, kas ir pats svarīgākais – drošības sajūtu, pašcieņu un vēlmi mācīties. Neviena atzīme, eksāmens vai skolas reitings nav svarīgāks par bērna emocionālo labsajūtu. Un, ja bērns beidzot var mācīties vidē, kurā viņš nejūtas apdraudēts, tas bieži vien ir pirmais solis ceļā uz pilnvērtīgu attīstību un veiksmīgu nākotni.
Autors ir Eiropas Tālmācības vidusskolas sociālais pedagogs, direktores vietniece.
