Kristīne Jarinovska. Publicitātes foto.
Rēzekne ir viena no divām politiskajām anomālijām Latvijā, kas publiskajā telpā apzināti godina agresorvalsts Krievijas Federācijas galvaspilsētu Maskavu ar ielas vārdu. Tas ir rupji. Tas ir bezgaumīgi. Tas ir nekrietni. Tas ir bezkaunīgi. Es uzskatu, ka tas piesmej latgaliešu pilsētu un ka 2026. gadā šāds vārds ielai ir kā īpaši vulgārs apģērbs, kura esības mērķis ir atsegt un uzbudināt viszemiskākos politiskos rudimentāros instinktus.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) īstenotajai Latvijas Republikas okupācijai sekojošās toponīmu izmaiņas vērtējamas kā rīcība ar “kara trofeju”, proti, toponīmi izmantoti kā līdzeklis “saišu saraušanai” ar pagātni. Jebkam, kas reprezentēja Latvijas Republiku, kas bija vērtējams kā pretējs komunistiskajam totalitārajam režīmam, bija jābūt vai nu nodzēstam, vai arī pārveidotam tā, lai tas kalpotu vēl Ļeņina iecerētajai un aizsāktajai monumentālajai propagandai, kuras svarīga daļa bija ielu nosaukumi kā pilsētas telpas elements, kas ietekmē ar šo telpu mijiedarbojošos personu apziņu.
Ļeņina monumentālās propagandas idejas, kas pasmeltas no Tommazo Kampanellas darba Saules pilsēta, kur sienu freskas, pēc Ļeņina domām, “kalpo jaunatnei par uzskatāmu mācību par dabaszinātnēm, vēsturi, rosina pilsonisko pašapziņu, vārdu sakot, piedalās izglītības darbā, audzinot jauno paaudzi”, nonākot pilsētas telpā ielu nosaukumu veidā, neaprobežojās ar padomju komunistiskajam totalitārajam režīmam derīgajiem tēliem, “padomju panteona” personas, bet ietvēra arī šim režīmam raksturīgākos lakoniskos saukļus, par piederīgām režīmam uzskatāmu organizāciju nosaukumus, šī režīma par svinamu un atcerei atzītu dienu vai notikumu apzīmējumus. Ja PSRS īstenotajai pirmreizējai un otrreizējai Latvijas Republikas okupācijai sekojošo toponīmu izmaiņu tūlītējais uzdevums bija demonstrēt un leģitimēt okupācijas varu, tad turpmākā toponīmu politika bija vērsta uz komunistiskā totalitārā režīma nostiprināšanu.
Pirmreizējai okupācijai sekojošās toponīmu izmaiņas noritējušas ar iepriekš sagatavota priekšstata palīdzību, kura izdevējs un datējums mainījās līdz ar Latvijas Republikas valstisko statusu (sākumā – Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departaments, tad Iekšlietu tautas komisariāta (čekas) Pašvaldību departaments, vēlāk LPSR Tautas Komisāru Padomes Pašvaldības pārvalde), lai arī lielākajā gadījumā kā formālie lēmuma pieņēmēji norādīti vietvaru pārstāvji, kas vai nu izturējuši padomju ideoloģisko atlasi, vai arī padomju ideoloģiskās atlases rezultātā “pielasīti”. Arī turpmāk toponīmu politikas īstenošana noritēja ar ideoloģisku priekšrakstu starpniecību, imitējot darbaļaužu iesaisti izvēlē, un vietvaru formālu izvēļu “apzīmogošanu”.
Svarīgs pavērsiens toponīmu politikā aizsākas Pārkārtošanās politikas ietvaros, 1986. gada 12. novembrī dibinot Padomju Savienības kultūras fondu, kura viens no uzdevumiem bija saistīts ar nepieciešamību saglabāt un atjaunot “vēsturiskus nosaukumus”, ko PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Padomju Savienības kultūras fonda valdes un prezidija loceklis Valentīns Jaņins (1929–2020) fonda dibināšanas konferencē tēlaini pamatoja: “Var iznīcināt koku – tā vietā izaugs jauns. Bet, graujot senatni, no kartes izdzēšot vēsturiskus nosaukumus, mēs iznīcinām mūsu vēstures ģenētisko kodu.”
1987. gada 28. aprīlī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas Politiskās izglītības namā dibinātās Padomju Savienības kultūras fonda Latvijas nodaļas, kas saukta Latvijas kultūras fonds, statūti līdzīgi kā “mātes organizācijas” statūti saturēja punktu “veicināt ģeogrāfisko punktu un objektu vēsturiski izveidojušos nosaukumu saglabāšanu”. Nesagaidot “mātes organizācijas” vadošos ideoloģiskos norādījumus šī statūtu punkta izpildei, 1987. gada augustā Latvijas kultūras fonda priekšsēdētājs Imants Ziedonis (1933–2013) rosināja un uzticēja veidot un vadīt vēsturisko vietvārdu komisiju LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķim un Latvijas Kultūras fonda prezidija loceklim Jānim Stradiņam (1933–2019). Komisijas darbs sākts ar Vecrīgas ielu un laukumu nosaukumiem, 1987. gada 21. septembrī apstiprinot un nododot piecpadsmit ielu nosaukumus Rīgas Tautas deputātu padomes izpildu komitejai “autoritatīvajai izskatīšanai un izlemšanai”, kas 1987. gada 20. novembrī “nolēma atjaunot piecus vēsturiskos nosaukumus, proti, Jēkaba, Pils, Doma laukumiem, Ķēniņu un Alksnāja ielām, kā arī pārdēvēt Tūristu ielu par Poļu gāti un Komunālo ielu par Riharda Vāgnera ielu”. Salīdzinājumam “mātes organizācijas” faktiska iesaiste toponīmu politikā bijusi krietni lēnāka. 1989. gada 17. līdz 20. aprīlī noritēja Vissavienības zinātniski praktiskā konference Nosaukumu vēsture – kultūras piemineklis, kur Padomju kultūras fonda valdes priekšsēdētājs, senkrievu literatūras un kultūras zinātnieks Dmitrijs Ļihačjovs (1906–1999) savā referātā “Vēsturiskie nosaukumi – tauta nemateriālās kultūras mantojums” izklāstīja turpmāko ideoloģisko pamatu padomju toponīmu politikai. Tādējādi formāli Latvijas kultūras fonds bija apsteidzis “mātes organizāciju” toponīmu sistēmas veidošanā, par pamatu liekot lozungu – “vēsturisko nosaukumu” atjaunošana. Neiztika arī bez jaundarinājumiem, kam atbilstoši vēsturisko nosaukumu komisijai bija jābūt labskanīgākiem, novada pagātnei un ģeogrāfijas īpatnībām atbilstošākiem par tiem, ko aizstāja. Tomēr arī tad, ja padomju tipveida ielas nosaukumam bija priekštecis kā, piemēram, Tūristu un Komunālās ielas gadījumā, vēsturiskais nosaukums netika atjaunots tā neatbilstības PSRS ideoloģijas dēļ vai arī kā, piemēram, Sarkanās Gvardes ielas gadījumā par vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu uzdota izvēle, ko vairāk noteica ideoloģiski, nevis Vecrīgas vēstures pilsētbūvnieciskie apsvērumi.
Ja Rīgas toponīmi izpelnījās Latvijas Kultūras fonda vēsturisko vietvārdu komisijas uzmanību, tad citviet vēsturisko toponīmu apzināšanai un atjaunošanai, kā arī jaunu “pagātnes un ģeogrāfijas īpatnībām atbilstošu nosaukumu veidošana” bija jākļūst par vietvaru rūpi. Tādēļ, sekojot Latvijas Kultūras fonda aicinājumam, arī Rēzeknē un Rēzeknes rajonā noritēja vietvaru organizēta iedzīvotāju viedokļu apzināšana, bet, pateicoties laikraksta Darba Karogs (Znamja Truda) aktīvai iesaistei, arī plašas, atklātas, argumentētas publiskas diskusijas, par kurām atšķirībā no vietvaru organizētajām var spriesta arī šobaltdien.
PSRS augstākās vadības iedrošināti padomju vietvārdiem veltītu kritiku bija gatavi paust gan tādi, kas PSRS uztvēra kā monolītu veidojumu, gan tādi, kas bija Atmodas jūsmu vadīti, gan arī pragmatiskie ļaudis, kas pret politiskajām norisēm izturējās vienaldzīgi.
Tā, piemēram, 1988. gada 4. maija Darba Karogs publicēja rēzekniešu un Rēzeknes rajona iedzīvotāju vēstules, kas atsaucās diviem aicinājumiem “Kā sauc tavas mājas?” un “Pavisam atklāti” (7. un 23. aprīlī). Jāteic, ka visi aizrādījumi saturiski aktuāli arī šobrīd. Tā, piemēram, “I. Losāne no Dricēniem” savā vēstulē aizrādīja uz vietvārdu saglabāšanas nepieciešamību, piešķirot tos saimniecībām, kas atrodas attiecīgajā vietā, kā arī aicinot ievērot rakstības tradīcijas, norādot uz vietvārdu un, piemēram, pieturvietu nosaukumu rakstības nesakritību. “M. Krētaine no Vecrikavas” aizrādīja uz nepieciešamību konceptuāli izšķirties par to, kā viens un tas pats vietvārds atveidojams saimniecības vienību, pieturvietu u. tml. nosaukumos. Kā piemērs bija izvēlēts pieturvietas un karjera nosaukums Pērtnieki. Pamatoti norādīts, ka, ja atveido augšzemnieku dialektā, tad būtu jābūt Piertnīki, ja latviešu literārajā valodā, tad būtu jāraksta «Pirtnieki». Inženiere Anna Krajeva aizrādīja, ka Rīgā ar ielām un ēkām «sākuši kaut ko darīt, lai ielām un ēkām atgrieztu mūžsenos to nosaukumus. Bet pie mums – viss kā bijis tā paliek. Pie mums pilnum pilns nosaukumu par godu tai vai citai personībai (kura nemaz nekāda ievērojama personība nav bijusi». Pat “ar Suvorova ordeni apbalvotā 130. latviešu strēlnieku korpusa veterāns A. Pavļučenkovs” aizrādīja, ka ziemeļu mikrorajonā ir Rūpnīcas iela, bet nav skaidrs, par godu kādai rūpnīcai tā nosaukta. Tāpat ir ar Komunālo ielu. “Kādas izcilas komunālo pakalpojumu iestādes tur atrodas? Pagaidām – nekādas, acīmredzot arī kad nebūs.” Visai sarkastisks ir viņa viedoklis par Metālistu šķērsielu. “Vai šeit dzīvotu tikai metālisti? Un kādi gan metālisti pie mums var būt? Kas tēraudu kausē (pie mums it kā nebūtu metalurģijas) vai varbūt tie ir metālisti neformāļi? Manuprāt, tas nav saprātīgi.” Protams, viņa piedāvātie ielu nosaukumi, tostarp, Jūlijam Daniševskim, neatbilst neatkarīgās Latvijas idejai, un viedokļu noskaidrošana arī nav veidota šādas idejas kontekstā, tāpēc jo svarīgāks ir sarkanā strēlnieka viedoklis par tipveida padomju ielu nosaukumiem, kas acīmredzot raisīja riebumu un neizpratni it visiem saprātīgi domājošajiem rēzekniešiem.
1988. gada 7. novembrī Darba Karogs publicēja tūkstošo vēstuli, kuras autors bija Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes pirmā kursa students Ilmārs Piliniks. Viņa viedoklis ir svarīgs, jo kalpo gan par liecību reakcionārām norisēm Rēzeknē un Rēzeknes rajonā, gan arī par nosacītās atklātības klusuciešamajiem jautājumiem. Ilmārs Piliniks aizrādija, ka laikraksta Darba karogs aizsāktā diskusija ātri vien apsīka, bet pa diskusijas laiku DOSSAF autoskolas viesnīca Ezerzeme tika pārdēvēta par Patriotu, ko raksta autors nosauca par uzskatāmu piemēru tam, ko krievu valodā sauc par “pustozvnostvo” (tieši – tukšzvanīšana, pārnestā nozīmē – tukšmuldēšana, iztaisīšanās, formāli pompoza rīcība). Šādai formāli pompozai rīcībai bez saturiska pienesuma viņš sniedza vairākus vēsturiskus piemērus. Grāvju ielas pārdēvēšanas par Lizas Čaikinas ielu sakarā viņš retoriski uzdeva jautājumu: “Kāds sakars ir Lizai Čaikinai ar mūsu pilsētu un novadu?” Tāpat aizrādījumus izpelnījās arī Bukmuižas un Janopoles ielu pārdēvēšana par Čkalova ielu. Pilinika prāt, šādi bija izdzēsta vēsturiska nianse, jo iela taču bija ceļš uz Janopoli un Bukmuižu. Diskusijā par to, vai būtu jāatjauno Aglonas iela, ja tai dots Franciska Varslavāna vārds, norādīja, ka būtu pareizi Varslavāna vārdu dot Čkalova ielai, bet vēsturisko nosaukumu atjaunot. Brāļu Skrindu ielas sakarā, kas bijusi pārdēvēta par Padomju ielu, aizrādīja, ka “censoņi” pat nebija painteresējušies, “kas tie tādi Skrindas bijuši”. Ilmārs Piliniks rakstīja, ka “[p]ēckara gados neatzina rakstnieku Rūdolfu Blaumani”, tāpēc viņa godam nodēvētā iela bija pārsaukta par Pionieru, bet tad, kad Blaumanis bija atzīts par derīgu padomju ielu nosaukumos, tad viņa vārds aizceļoja uz Rēzeknes ziemeļu rajonu, nevis atgriezās Rēzeknes sirdī. Tagad, pēc Ilmāra Pilinika ieskata, kādreizējo Blaumaņa ielu būtu pareizi dēvēt par Raiņa ielu. Turpinot iebildumus pret vēsturisko nosaukumu nomaiņu ar padomju nosaukumiem, viņš izcēla 1948. gada izpildkomitejas lēmumu pārdēvēt Šauro ielu par Ļermontova ielu, Kūdras – par Majakovska, Slimnīcas – par Oškalna, Baznīcas – par Uzvaras, Pleikšņu – par A. Upīša un Kapu – par Koševoja ielu. Autora ieskatā šādi bija laupīta pilsētas veidošanās vēsture. Savu domu viņš paskaidroja sekojoši. Slimnīcas iela bija ceļš uz slimnīcu. Baznīcas ielā atradās un joprojām atrodas trīs dievnami. Pleikšņu iela bija ceļš uz Pleikšņu kalniem, bet Kapu iela veda uz kapsētu. Cenzūras ietekmes uz ielu pārdēvēšanas diskusiju sakarā būtu svarīgi noskaidrot, kāpēc publicētajā Pilinika vēstulē trūkst neatbilstības skaidrojuma Majakovska un Ļermontova ielai. Vai nu minēto ielu sakarā konstatējama pašcenzūra – autora atturēšanās skaidrot uzskatāmu un visiem saprotamu vēstures laupīšanu, vai arī vēstules autora viedoklis šo divu “padomju panteona” personību sakarā nebija derīgs publicēšanai.
1989. gada 19. oktobrī Darba Karogs publicēja Baltslāvu biedrības rosinājumu ielu sakarā. Publicējot viedokli, diskusija ielu sakarā bija noformējusies kā “pilsētā notiekošo veco ielu nosaukumu atgriešana un jaunu došanas process”, un biedrība vēlējās informēt lasītājus par biedrības priekšlikumiem par “izcilu krievu kultūras darbinieku piemiņas iedzīvināšanu”. Rosināts Jaroslavas ielu pārdēvēt par I. un M. Siņicinu ielu, jo Ivans (?– 1906) un Mihails Siņicins (1888–1930) “bija vietējie iedzīvotāji, izcili vecticībnieku draudzes darboņi”. “Sākotnēji šī iela saucās par Kapu ielu.” I. Zavoloko iela rosināta atbilstoši Baltslāvu biedrībai par godu represētajam izcilajam arheogrāfam, vēsturniekam, vecticībnieku reliģiskajam darbiniekam Ivanam Zavoloko (1897–1984). Norādīts, ka izvēlēta ir Brīvības iela, kas bijusi Stacijas, vēlāk Vienības iela, jo tur bijusi Zavoloko vecāku māja un dzimšanas vieta. Rosināts arī iemūžināt izglītības darbinieku vārdus, konkrēti, V. Sevko vārdā nodēvēt ielu un I. Tutiškinu godināt ar skolas nosaukumu. Norādīts, ka būtu pareizi nodēvēt ielu, kur atradusies Rēzeknes pilsētas skola un kur savas pedagoģiskās gaitas Vasilijs Sevko (1873–1937) uzsāka 1899. gadā, bet tad būtu jāziedo viens no nedaudzajiem vecajiem Rēzeknes ielu nosaukumiem – Dārza iela – , tāpēc piedāvāts mainīt Pionieru ielas nosaukumu, kas iepriekš saukta Muižnieku un tad Blaumaņa iela. Bet skolas dēvēšana saistīta ar gaidāmo Rēzeknes Valsts krievu ģimnāzijas septiņdesmitgadi. Iecere radās tādēļ, ka Ivans Tutiškins (1876–1939) bija ilggadējs šīs skolas direktors. Vēl bija priekšlikums nodēvēt kādu ielu par godu Jakova Kuļņevam (1763–1812), proti, “1812. gada Tēvijas kara varoņa ģenerālmajora” piemiņai bija rosināts pārdēvēt Metālistu ielu, lai gan, kā paši atzina, attiecīgajai personai ar attiecīgo vietu nav vēsturiskās piesaistes. Interesanti, ka priekšlikumu izklāsta noslēgumā norādīts, ka biedrība diskusiju dalībniekus aicināja “bez īpašas nepieciešamības” nemainīt ielu nosaukumus. Tomēr arī šī biedrība norādīja uz to, ka “vesela virkne ielu nosaukumu ir bezpersoniski un bezjēdzīgi un var sastādīt fondu nākamajiem pārdēvējumiem. Tā ir Dzintara, Komunālā, Kolhozu, Kooperatīvā, Līkā, Strēlnieku, Jaunupes, Jaunprojekta, Jaunpleikšaņu un dažas citas ielas.
Kas tad rosināja diskusiju par Rēzekni un Rēzeknes rajona ielām laikrakstā Darba Karogs, kuras apjoms mērāms vismaz tūkstoš publikācijai domātu un identificējamu personu parakstītu vēstuļu apmērā? Tā bija 1988. gada 7. aprīļa vēstule, ko parakstīja A. Mežule, J.Skraucis un S. Lapa un kas sākta ar atrunu, ka problēma pārsniedz rajona mērogus, tomēr būtu pamatoti runāt par nosaukumiem, konkrēti, par saimniecību nosaukumiem, kas doti personībām, kurām nav tiešas saistības ar “dzimto novadu”. Retoriskais jautājums: “Vai tad pie mums nebija savu Matrosovu un Čapajevu” un redakcijas tālāk sniegtā piebilde, kas sākas ar vārdā nenosauktās Makašānu pastnieces iebildumiem pret to, ka Veremi nav tur, kur tiem jābūt, ka sovhozs Gailumi atrodas Ilzeskalnā, bet turpat esošā pasta nodaļa saucas Zači, ar priekšlikumiem liecina, ka diskusija ir ar padomju ideoloģisko ievirzi, kas, kā liecina turpmākie raksti redakcijas pieteiktajā diskusijā, izvērtās negaidītā un Atmodas virzienā vērstā lasītāju apcerē.
Otrs raksts, ko pati Darba Karoga redakcija atzīst par diskusijas definējošu, bija LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka Antona Varslavāna (1904–1990) raksts “Pavisam atklāti”. Šo rakstu var uzskatīt par tādu, kas jau pauž uz Atmodu vērstu viedokli, lai arī raksts ir pārsātināts ar reveransiem, kas Rēzeknes publiskā tēla veidošanu padomju migrācijas viļņa un pārtautošanas politikas iespaidā attaisnoja ar vadīšanos no “staļinisma politikas pozīcijām”, nevis no “V. I. Ļeņina novēlējumiem”, un servilitāti, reizē ar kritiku paužot tādus apgalvojumus, piemēram, “daudzi no viņiem bija pietiekoši gudri, enerģiski, valstiski domājoši”. Tomēr arī ar visiem manierīgajiem reveransiem un servilumu tiešā tekstā teikts: “Visā aplamajā, kas radies pēckara gados, vēlāk arī sešdesmitajos, vaininieki meklējami starp tiem, kas bija pie vadības stūres [..]. [..] Taču tie bija galvenokārt iebraucēji, cittautieši, kuriem ļoti pavirši (jeb nemaz) bija zināma mūsu novada vēsture un tā kultūras attīstības gaita, sveši bija tautas tikumi un paražas.” Pēc izvērta vēstures ekskursa Varslavāns norādīja: “Taču Latgales sirdī, Rēzeknē, ļoti maz no tā ir godināts ar piemiņu. Ielu nosaukumos dominē (ar niecīgie izņēmumiem) gan visai respektējami, taču mūsu novada kultūras un arī revolucionārās kustības vēsturei sveši nosaukumi.” To pašu viņš attiecināja arī uz saimniecībām un pat uz vēstures notikumu dalībniekiem. Viņš arī aktualizēja tobrīd Rēzeknē piekopto netikumu dokumentos norādīt pašu tulkotus ielu nosaukumus krievu valodā, sākot no sakaru kantora un līdz pat iecirkņa terapeitam, ignorējot un pat nievājoši izturoties pret iebildumiem norādīt precīzus ielu nosaukumus. Šeit vietā citēt Antona Varslavāna sašutumu par ārsti, kas par aizrādījumu, ka nav “uļica Pobedi”, bet gan ir “Uzvaras iela”, īgni esot novilkusi “«Eto ņe imejet značeņija!». Ja to saka cilvēks ar augstāko izglītību, tad neviļus rodas jautājums: kas tas ir: lielvalstiski noskaņota subjekta šovinisms, necieņa pret pamatiedzīvotāju valodu, pret mūsu republikas obligātām nostādnēm? Domāju, ka to diktē nepietiekoši augsts (saudzīgi izsakoties) dažu atbildīgu darbinieku un ierēdņu kultūras līmenis un politiskas domāšanas atpalicība.”
Diskusijai ievirzoties normatīvajā gultnē, Darba Karogā parādās raksti, kas atšķirībā no sākotnējās diskusijas ir uzsvērti padomiski un “krievu pasaules” dominancē sakņoti, arī ar šobrīd atpazīstamiem paņēmieniem pretēja viedokļa apkarošanai, tomēr arvien racionāli, ja salīdzina ar šā brīža polemiku. Tā, piemēram, 1989. gada 22. augusta raksts “Neaizmirstot citus. Jālemj pilsētniekiem” V. Kondratenko pauda sašutumu par pilsētas izpildkomitejas lūgumu rēzekniešiem piedalīties plāna apspriešanā par dažu Rēzeknes ielu nosaukumu maiņu. Raksta autors tēloja neizpratni par izteiktajiem priekšlikumiem un pieprasīja, lai būtu skaidrots, kā vārdā sniegti šādi priekšlikumi. Īpaši izceltas bija M. Gorkija, V. Čkalova un Padomju iela. Pirmkārt, rakstā bija uzsvērts, ka priekšlikumi “aizskar to cilvēku piemiņu, kuru vārdi nav atdalāmi no krievu tautas, visas valsts kultūras un vēstures”. Otrkārt, priekšlikumi diskriminē “pilsētas krievu tautas iedzīvotāju daļu (sevišķi ņemot vērā to, ka lielum lielais pilsētas ielu vairākums atspoguļo latviešu tautas, latgaliešu vēsturi un kolorītu), kuri tāpat tur godā, vismaz man tā liekas, savas tautas garīgās vērtības”. Pēdējā sakarā tika minēta Baltslāvu biedrības nodaļa, kas izveidota Rēzeknē, un, acīmredzot pēc autorprāt, gan tur godā krievu rakstniekus, gan arī jūtās diskriminēta. Treškārt, iebildumi pausti pat par tipveida padomju ielu nosaukumu – Padomju ielu, jo, autora ieskatā, ja pat ir jāatjauno vēsturiskie nosaukumi, tad taču “būtu visai divdomīgi un arī apolitiski izdzēst no pilsētas kartes nosaukumus, kas atspoguļo valsts iekārtas”. Ceturtkārt, bija norādīts, ka pilsētā ir pietiekami daudz “neitrālu” nosaukumu, ko tad var izmantot pārdēvēšanai. Kā neitrālas tika minētas šādas ielas – Kooperatīvā, Rūpnīcas, Sporta iela, bet Kosmonautu ielas sakarā bija teikts – “vai varbūt Rēzeknei ar kosmosu ir lielāks sakars nekā ar rakstnieku Gorkiju”.
Darba Karogs īsi pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas publicēja arī mūsdienu polemikā iederīgu rakstu, kas rosināja domāt, ka arī ielu nosaukumu diskusijā tāpat kā filmu industrijā ir galīgs skaits sižetu. “Rēzeknes pamatiedzīvotājas O. Upeniece, T. Turkina” 1990. gada 6. februāra rakstā “Galvenais nav izkārtne” rakstīja: “Gribam izteikt savu viedokli par dažām pilsētas problēmām. Nestrīdēsimies, ne visi Rēzeknes ielu nosaukumi ir veiksmīgi. Taču pirms tos nomainīt (tas taču prasa daudz līdzekļu), vajadzētu šos līdzekļus izlietot, lai šīs ielas savestu kārtībā.” Par ko tad iebilda “Rēzeknes pamatiedzīvotājas”? Par ietvēm un to apmalēm, par bērniem, māmiņām un senioriem domātu tematisko atpūtas parku ar dīķi neesību, par pilsētas apbūves plānu, jo, redz, Kazakova ielas iedzīvotāji ir iespiesti starp dzelzceļu, purvu un šoseju, bet neviens nedomā šo situāciju risināt. Par to, ka pilsēta nolaista, lai gan plaukusi piecdesmitajos un sešdesmitajos, par komunālsaimniecību. “Rēzeknes pamatiedzītājas” ar savu nosodījumu pat apveltīja tos rēzekniešus, ka gaužoties, ka krievu deputāti neprot latviešu valodu; abu “Rēzeknes pamatiedzīvotāju” prāt, “tas nav galvenais. Arī buržuāziskajā Latvijā no krieviem par deputātu vēlēja krievu. Ja līdz šim kāds latviešu valodu uzskatīja par nevajadzīgu, tad tagad lietišķs krievu cilvēks, būdams, deputāts, valodu katrā ziņā apgūs. Godīgums, enerģiskums un lietišķums, lūk, kādas īpašības deputātiem nepieciešamas pirmā kārtā!» Pēdējais novēlējums vislabāk iederas Rēzeknes ielu nosaukumu, publiskā tēla un valodas aktualitāšu raksturojumā. Gandrīz trīsdesmit sešu gadu laikā kopš neatkarības deklarēšanas Rēzeknes ielu nosaukumu un publiskā tēla aktualitāte nav bijusi dienas kārtībā, pievērtas acis arī uz valsts valodas lietojumu, tomēr tas ne mazākajā mērā nav attālinājis Rēzekni no bankrota un pilsētai un tās pārvaldei totāli nepiemērotu priekšstāvju izvēles. Varbūt patiešām ielu nosaukumiem, publiskajam tēlam un valsts valodai toreiz bija izšķiroša loma Rēzeknes nākotnes noteikšanai!
2024. gada 20. jūnijā 14. Saeima lēma par Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes atlaišanu par “Likuma par budžetu un finanšu vadību, likuma «Par pašvaldību budžetiem» un Pašvaldību likuma pārkāpumus, nenodrošinot likumos noteikto funkciju izpildi un neievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses”. Lai arī padomju monumentālās propagandas paliekas Rēzeknes vidē nav uzsvērtas, atlaižot par likumu izpildi un valsts un Rēzeknes valstspilsētas iedzīvotāju interesēm rūpi neturošo domi, Saeima, ievērojot konstitucionālo teoriju, kur tiesību sistēma veido vienotu veselumu un tās atsevišķu elementu interpretācijai jābūt vērstai uz šīs sistēmas veselumu, netieši atzina arī satversmiskuma trūkumu Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes rīcībā. Tādējādi Saeimas ieceltās pagaidu administrācijas pienākums bija izskaust komunistiskā totalitārā režīma cildināšanai veidotos ielu nosaukumus. Kad administrācija saņēma Publiskās atmiņas centra atgādinājumu par šādas rīcības nepieciešamību un rosinājumu Andreja Upīša ielu pārdēvēt par Vladislava Rubuļa ielu, Ļermontova ielu par Jāņa Klīdzēja ielu, Kosmonautu ielu par Zigfrīda Annas Meierovica ielu, Maskavas ielu par Jāņa Čakstes ielu, tad likās, ka pagaidu administrācija izlēmusi rīkoties pēc totalitārisma ievadkursa sabiedrības aptaujāšanā, kuras viens no pasaules nosodījumu guvušajiem piemēriem ir Vācijas 1934. gada 19. augusta referendums par valsts prezidenta un kanclera amatu apvienošanas jautājumu, kura formulējumu vien uzskata par konstitucionālisma pretmetu:
“[Das Amt des Reichspräsidenten wird mit dem des Reichskanzlers vereinigt. Infolgedessen gehen die bisherigen Befugnisse des Reichspräsidenten auf den Führer und Reichskanzler Adolf Hitler über. [..] Stimmst Du, deutscher Mann, und Du, deutsche Frau, der in diesem Gesetz getroffenen Regelung zu?“
Latviski formulējuma paviršs tulkojums:
“Valsts prezidenta amats tiek apvienots ar kanclera amatu. Tā rezultātā līdzšinējās valsts prezidenta pilnvaras pāriet fīreram un kancleram Ādolfam Hitleram. [..] Vai tu, vācu vīrieti, un tu, vācu sieviete, piekrīti šajā likumā pieņemtajam regulējumam?”
Rēzeknes valstspilsētas pagaidu administrācija spēra drosmīgu soli tālāk, neiegrožojot sevi socioloģijā balstītajās aptaujās, tā vietā dodot priekšroku haotiska vākuma aptaujas lapām ar jautājumu par piekrišanas vai iebildumu izteikšanu mainīt četru ielu nosaukumus – A. Upīša, Ļermontova, Kosmonautu un Maskavas ielu – , kas ievērojot Satversmes ievadā noteikto prasību nosodīt komunistisko [..] totalitāro režīmu un to noziegumus”, padomju toponīmu lomu Ļeņina iecerētās PSRS monumentālajā propagandā un to vēsturisko veidošanos, atzīstami par tādiem, kas slavē komunistisko totalitāro režīmu un šī režīma noziegumus, tādējādi nonievājot šīs varas upurus, kā arī Latvijas Republikas rītausmas brīvības cīnītājus. Salīdzinājumam Rēzeknes novada dome veica aptauju par jaunajiem nosaukumiem, tādējādi aptaujājamo viedokļus nepretstatot Satversmes normām.
Tomēr, arī šādi rīkojoties, pagaidu administrācijai faktiski nav izdevies pārsniegt 1989. gadā vien laikraksta Darba Karogs apzinātu viedokļu kopumu. Apšaubāmi savāktas vien 1120 aptaujas lapas, no kurām 1016 lapas pagaidu administrācija uzdeva par rēzekniešu, jo īpaši konkrēto ielu iedzīvotāju, lēmumu nemainīt komunistisko totalitāro režīmu slavinošas ielas. Vietā neliela atkāpe. Rēzeknes iedzīvotāju skaits 2024. gadā bija 26 703 personas. Maskavas ielas apbūve vien veido aptuveni 3084 nekustamos īpašumus. Kosmonautu ielā ir 1772 nekustamie īpašumi, A. Upīša ielā – 622, Ļermontova ielā – 337. Tātad kopumā 5815 nekustamo īpašumu. Rēzekniešu viedoklis Atmodā bija krietni prasīgākas ielu nomaiņas jautājumā, tāpēc pagaidu administrācijas atteikšanās mainīt komunistiskā totalitārā režīma slavinošus ielu nosaukumus, atbildību noveļot uz it kā aptaujās noskaidroto rēzekniešu un konkrēto ielu iedzīvotāju viedokli 2024. gada valsts svētku izskaņā, malā stāvētājam būtu vērtējams ar neizpratni. Savukārt, skatot pagaidu administrācijas rīcību kopsakarā ar atbildi, kas sniegta Publiskās atmiņas centram, pamatoti būtu uzdot jautājumu vismaz par godprātību valsts drošības jautājumā. Citēšu izvilkumu:
“Ievērojot labas pārvaldības principu, un, ņemot vērā biedrības «Publiskās atmiņas centrs» iniciatīvu pārdēvēt četras ielas Rēzeknē (A. Upīša, Ļermontova, Kosmonautu un Maskavas ielu), Rēzeknes valstspilsētas pagaidu administrācija pieņēma lēmumu noskaidrot sabiedrības noskaņojumu (kopējās tendences) ielu pārdēvēšanas jautājumā un veica minēto četru ielu iedzīvotāju aptauju, aicinot iedzīvotājus līdz šī gada 20. novembrim (ieskaitot) atbildēt uz jautājumu – vai jūs atbalstāt savas ielas pārdēvēšanu.
Aptauja ir izraisījusi plašu rezonansi sabiedrībā. Iedzīvotāju vairākums, kas izteicās pret ielu pārdēvēšanu, savu izvēli galvenokārt pamatoja ar sagaidāmajām papildu finansiālajām izmaksām gan iedzīvotājiem, gan pašvaldībai.
Ņemot vērā aptaujā konstatēto sabiedrības viedokļa tendenci, kā arī šī brīža finansiālos izaicinājumus, Rēzeknes valstspilsētas pagaidu administrācija uzsver, ka prioritārie uzdevumi šogad ir pašvaldības parādsaistību segšana un sabalansēta pašvaldības nākamā gada budžeta sastādīšana. Turklāt ielu nosaukumu pārdēvēšana ir daudzšķautņains un komplekss jautājums, kas prasa rūpīgu un detalizētu analīzi, neļaujot pieņemt nepārdomātus un sasteigtus lēmumus.”
Pirmkārt, Valsts pārvaldes iekārtas likums 10. panta piektā daļa ieskicē labas pārvaldības principu, kas, cita starpā, paredz tādu valsts pārvaldes rīcību, kas ir vērsta uz tiesību un tiesisko interešu ievērošanu, tātad arī uz Satversmes ievērošanu, kas konkrētajā gadījumā nav darīts. Otrkārt, apgalvojums par “plašu rezonansi” varbūt arī atbilst īstenībai, tomēr 1016 aptaujas lapu sazīmēšana vien nevar ne atcelt Atmodā reiz vērienīgi veikto sabiedrības diskusiju, ne arī uzdoties par rēzekniešu viedokli. Treškārt, ielu pārdēvēšana tādā apjomā, kāds ir nepieciešams, lai nodrošinātu Rēzeknes valstspilsētas publiskā tēla atbilstību Satversmei, bija daļa no pagaidu administrācijas rūpēm, tā izlemšanai kopumā bija doti trīsdesmit seši gadi, kuru laikā tieši vietvalži nebija pildījuši savu pienākumu, kas izrietēja no skaidri paustas rēzekniešu nostājas un ko vēlāk arī apstiprināja Satversmes darbības atjaunošana pilnā apjomā. Visbeidzot, atrunas par rūpēm par finansiālajām izmaksām vērtējamas, kas neslēpta demagoģija, jo Rīgas piemērs, pārdēvējot Maskavas ielu, rāda, ka pašvaldības izmaksas ir samērīgas arī tad, ja ielu plākšņu izgatavošanu pašvaldība pilnībā pārņem savā ziņā. Rēzeknieši ir pelnījuši ne tikai sabalansētu budžetu, bet varētu cienīgi saukties par Latgales sirdi, kas svarīga un neatņemama Latvijas Republikas un latviskuma sastāvdaļa.
Diemžēl ne pagaidu administrācija vien ir pie vainas, ka Rēzeknes ielas slavē komunistisku totalitāro režīmu, ka ziemeļu rajons tā arī nav izpelnījies tik daudz uzmanības, lai trīsdesmit sešu gadu gaitā tiktu vaļā no visiem padomju tipveida nosaukumiem, nomainot tos uz skanīgiem, latgalieša, rēzeknieša cienīgiem. Tā ir valsts pārvaldes plašākā nozīmē atbildība. To uzskatāmi apliecina arī tas, ka Publiskās atmiņas centra aicinājums 2026. gada 25. maijā, vēršoties pie viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra Raimonda Čudara, lūdzot apturēt arī Rēzeknes valstspilsētas teritoriju plānojumus, jo tie turpina ilgstošu un Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošu pašvaldības rīcību godināt agresorvalsts Krievijas Federācijas galvaspilsētu Maskavu ar oficiālu vietvārdu, ielas nosaukumu, palika nesadzirdēts. Tā ir arī šā brīža Saeimas atbildība, kas nav radusi laiku Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā izskatīt Valsts Prezidenta likumdošanas ierosinājumu un virzīt izstrādātu likumprojektu pieņemšanai.
Rēzekne kā Latgales sirds ar ielu vārdiem varētu beidzot tērpties pieklājīgā apģērbā, nevis izskatīties ar Maskavas ielu kā strādājoša uz Maskavas apvedceļa.
Neesam tik bagāti, lai atļautos ienaidnieka ieročus, kā ielu plāksnes ar agresorvalsts slavinošiem nosaukumiem dēvēja bijušais Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko, ienaidniekam atstāt pa tvērienam.
Autore ir zvērināta advokāte.
Avoti
1 Луначарский, Анатолий. Воспоминания и впечатления, cоставитель сборника, предисловие и примечания Н. А. Трифонова. Москва: Издательство «Советская Россия», 1968, стр. 197–200.
2 “Padomju Savienības kultūras fonda dibināšanas konference”, Rīgas Balss, Nr. 260, 1986, 13. novembris, 1. lpp.
3 “Kultūras bagātības pieder tautai”, Cīņa, Nr. 262, 1986, 14. novembris, 1. lpp.
4 Dzedulis, Z. “A D. 1987”, Literatūra un Māksla, Nr. 18, 1987, 1. maijs, 3. lpp.
5 Citēts pēc – Stradiņš, Jānis. “Vārds sargā pilsētas un tautas vēsturi”, Zvaigzne, Nr. 19, 1988, 2. lpp.; Stradiņš, Jānis. “ Vārds glabā tautas atmiņu”, Padomju Jaunatne, Nr. 235, 1987, 8. decembris, 4. lpp.; Rumbēna, A. “Vai mainīsim Tukuma ielu nosaukumus?” Nr. 138, Komunisma Rīts, 1988, 22. novembris, 3. lpp.
6Stradiņš, Jānis. “Vārds sargā pilsētas un tautas vēsturi”, Zvaigzne, Nr. 19, 1988, 2. lpp.
7Stradiņš, Jānis. “Latvijas Kultūras fonds par Vecrīgas ielu nosaukumiem. Vārds glabā tautas atmiņu”, Padomju Jaunatne, Nr. 235, 1987, 8. decembris, 4. lpp.
8Stradiņš, Jānis. “Vārds sargā pilsētas un tautas vēsturi”, Zvaigzne, Nr. 19, 1988, 3. lpp.
9Karulis, K. “Dmitrijs Ļihačovs par kultūru un vēsturi”, Karogs, Nr. 8, 1986, 195.–196. lpp.
10 Лихачев, Дмитрий. “Исторические названия – наследие духовной культуры народа”, Всесоюзная научно-практическая конференция Исторические названия – памятники культуры, 17–20 апреля 1989 года: тезисы докладов и сообщений, Академия наук СССР, Советский фонд культуры, ответственный редактор Владимир Нерознак (1939–2015). Москв: Наука, 1989.
11 Stradiņš, Jānis. “Par vietu vārdiem Latvijā. Runa Latvijas Kultūras fonda I kongresā”, Literatūra un Māksla, Nr. 31, 1989, 29. jūlijs, 10. lpp.
12 Stradiņš, Jānis. “Par vietu vārdiem Latvijā. Runa Latvijas Kultūras fonda I kongresā”, Literatūra un Māksla, Nr. 31, 1989, 29. jūlijs, 10. lpp.
13 “Ja dodam nosaukumu…”, Darba Karogs, Nr. 54, 1988, 5. maijs, 3. lpp.
14 “Ja dodam nosaukumu…”, Darba Karogs, Nr. 54, 1988, 5. maijs, 3. lpp.
15 Piliniks, Ilmārs. “Vai vēsture mums to piedos”, Darba Karogs, Nr. 133, 1988, 7. novembris, 3. lpp.
16 Brīvprātīgā Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība.
17 Piliniks, Ilmārs. “Vai vēsture mums to piedos”, Darba Karogs, Nr. 133, 1988, 7. novembris, 3. lpp.
18 Ņikonovs,V. “Ierosina Baltslāvu biedrība”, Darba Karogs, Nr. 135, 1989, 19. oktobris, 2. lpp.
19 Ņikonovs,V. “Ierosina Baltslāvu biedrība”, Darba Karogs, Nr. 135, 1989, 19. oktobris, 2. lpp.
20 “Kā sauc Tavas mājas?” Darba Karogs, Nr. 42, 1988, 7. aprīlis.
21 Varslavāns, A. “Pavisam atklāti”, Darba Karogs, Nr. 50, 1988, 23. aprīlis, 2. lpp.
22 Varslavāns, A. “Pavisam atklāti”, Darba Karogs, Nr. 50, 1988, 23. aprīlis, 2. lpp.
23 Kondratenko, V. “Neaizmirstot citus. Jālemj pilsētniekiem”, Darba Karogs, Nr. 100, 1989, 22. augusts, 3. lpp.
24 Kondratenko, V. “Neaizmirstot citus. Jālemj pilsētniekiem”, Darba Karogs, Nr. 100, 1989, 22. augusts, 3. lpp.
25 Upeniece, O., Turkina, T. «Galvenais nav izkārtne», Darba Karogs, Nr. 17, 1990, 6. februāris, 3. lpp.
26 Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes atlaišanas likuma 1. pants (Latvijas Vēstnesis, Nr. 125A, 2024, 1. jūlijs).
27 Rēzeknes novada pašvaldības 2022. gada 9. aprīļa vēstule Publiskās atmiņas centram “Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu”.
28 Tikai desmitā daļa aptaujāto atbalstīja ielu pārdēvēšanai Rēzeknē, 2024, 25. novembris. Pieejams: https://www.rezekneszinas.lv/lv/Sabiedriba/1/29292/Tikai-desmita-dala-aptaujato-atbalstija-ielu-pardevesanai-Rezekne.
29 Puzāka, Marta. Rēzeknieši nepiekrīt pārdēvēt ar Krieviju saistītas ielas, LRTV.LV, 2024, 29. novembris. Pieejams: https://lrtv.lv/2024/11/29/rezekniesi-nepiekrit-pardevet-ar-krieviju-saistitas-ielas/.
30 Iedzīvotāju skaits valstpilsētās, novadu pilsētās un novados. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/dinamiskais-grafiks/galv-iedzivotaju-skaits-novados.
31 2024. gada 27. novembra vēstulē Nr. 3.1.1.21/1470 Rēzeknes valstspilsētas pagaidu administrācijas vadītāja G. Puce
