Ilustratīvs attēls
Straujais enerģijas ražošanas izmaksu kāpums un tā rezultātā cenu šoks enerģijas lietotājiem – tā nav kāda brīvā tirgus anomālija, bet gan sava veida pagrieziena punkts, kurš iezīmē nepieciešamību pēc vēl ātrākas pārejas uz nākamo enerģētikas nozares attīstības fāzi – atjaunīgās enerģijas un nulles emisiju fāzi, kur aktīva zaļo energoresursu izmantošana ikdienā ir pašsaprotama norma, nevis eksotisks risinājums. Jautājums: vai Latvija ir gatava izmantot šo brīdi, lai gūtu jaunu inerci virzībā uz Eiropas zaļo kursu un, iespējams, būtu tā līderos, vai arī mēģināsim ielēkt aizejošā vilcienā?
Šā brīža elektrības cenu situācija Baltijā skaidri iezīmē uz fosilajiem energoresursiem balstītas enerģētikas nozares negatīvos riskus. Analizējot dažādu enerģijas ražošanas veidu izmaksas, vienīgais straujais izmaksu kāpums šobrīd ir tieši ar fosilajiem resursiem darbināmajām spēkstacijām. To ražošanas izmaksas ir pieaugušas vairāk nekā trīs reizes no vidēji 45 Eur/MWh pērn uz 145 Eur/MWh šobrīd. To nosaka augstās CO2 kvotu cenas, kuras pēdējo 12 mēnešu laikā ir kāpušas no 25 uz 60 eiro par tonnu, un arī iepriekš nepieredzēts dabasgāzes cenu kāpums. Tajā pašā laikā no ūdens, vēja un saules ražotā enerģija joprojām ir pati lētākā, un tās izmaksas nepārsniedz 20 Eur/MWh. Vienkārši mums tās ir parāk maz. Attiecīgi, ja mums būtu vairāk šo resursu, tad arī tirgū nebūtu tāda cenu šoka.
