Juris Alberts Ulmanis.
Pēc diviem mēnešiem, 3. novembrī, kas būs jaunā Saeimas sasaukuma pirmā darbadiena, pār simts tautas priekšstāvju lūpām atkal izskanēs neskaitāmas reizes dzirdētie, iedvesmojošie vārdi: «Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus».
Deputāta zvērests. Svinīgs solījums, kas piepildīts ar cildeniem vārdiem, taču diemžēl tikpat deklaratīvs kā neskaitāmie valsts pārvaldes saražotie valsts attīstības plāni un koncepcijas. Tas ietver apņemšanos, taču neuzliek nekādu atbildību par solījuma laušanu, kamēr vien netiek pārkāpts kāds likums. Un pat tad turpmākie notikumi ir maz saistīti ar zvērestu. Likumpārkāpums ir likumpārkāpums, par to visi tiek sodīti vienādi, neatkarīgi no publiska solījuma. Turklāt deputātus pat var pasargāt imunitāte, kāda citiem pilsoņiem netiek garantēta.
Iespējams, zvēresta formālais raksturs padara to viegli aizmirstamu, ignorējamu, pārkāpjamu. Pildot «savus pienākumus godprātīgi un pēc labākās apziņas», deputāti nobalso par pašā saknē šaubīgiem projektiem, kas sabiedrībai izmaksā simtiem miljonus eiro, un par šīm milzu parādsaistībām neviens nav atbildīgs. Jo visi taču rīkojušies «valsts labākajās interesēs».
Tas vedina uz domām, ka Saeimas deputātu zvērestu vajadzētu nedaudz pārstrādāt, iekļaujot tajā konkrētu atbildību un sodu par solījuma laušanu. Paraugs nav tālu jāmeklē. Nupat, 23. augustā svinējām Zemessardzes 35. gadadienu, un tā bija iespēja atkal dzirdēt tēvzemes aizstāvju svinīgo solījumu. Arī zemessargi nodod zvērestu, kas kopš 2010. gada 1. septembra ir tieši tāds pats kā Nacionālo bruņoto spēku karavīra zvērests. Apmēram 10 tūkstoši patriotiski noskaņotu Latvijas iedzīvotāju ir skaļi teikuši šādus vārdus: «Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību.»
Neiedziļinoties lietas būtībā, šis teksts šķiet ļoti līdzīgs deputāta zvērestam. Abos tiek runāts par uzticību, likumu ievērošanu un Latvijas neatkarības sargāšanu. Taču ir kāda svarīga nianse. Zemessargs apņemas maksāt ļoti konkrētu cenu par savu izvēli sargāt Latvijas valsti. Proti, netaupīt «spēkus, veselību un dzīvību». Poētiski izsakoties, zemessargs ar asinīm paraksta solījumu upurēt savu dzīvību, ja būs tāda nepieciešamība. Valsts apdraudējuma gadījumā zemessargs nevar pateikt «es pārdomāju» vai «tas neatbilst manai politiskajai pārliecībai». Viņa solījums nepieļauj šādu izvairīšanos no atbildības.
Zemessargs nevar karot «pēc labākās apziņas» un demisionēt, kad frontes līnijā kļūst «pārāk karsti». Nav runa arī par sekošanu «morālam kompasam», kas ļauj deputātam laipos starp dažādām interesēm, aizbildinoties ar kādas konkrētas «savu vēlētāju» grupas aizstāvēšanu. Karavīriem un zemessargiem nav privilēģiju izvērtēt katras pavēles ētiskumu un atbilstību politiskajai pārliecībai. Viņiem ir jāsargā valsts. Pat ja tas nozīmē, ka viņi nevar koncentrēties uz parūpēšanos par savu ģimeni un tuviniekiem, bet gan tālu no mājām sargā citus tautiešus.
Politiķi bieži izmanto jēdzienu ka uzņemas politisko atbildību, kas faktiski nozīmē, ka viņi neuzņemas nekādu atbildību. Latvijas tieslietu sistēmā nav juridiska mehānisma, kā sodīt deputātu par zvēresta laušanu. Ja viņš nepilda solīto, viņu nevar ne atlaist, ne tiesāt, ne pat atņemt atalgojumu. Augstākais sods ir Mandātu komisijas rājiens vai vēlētāju rīcība, nākamajās vēlēšanās nebalsojot par šo personu. Kamēr netiek klaji pārkāpts likums, sekas par solījuma nepildīšanu var nebūt pilnīgi nekādas. Katra situācija ir atšķirīga un mainās, atkarībā no koalīcijas stabilitātes un politisko spēku interesēm.
Karavīru gadījumā šādu pārkāpumu interpretācijas iespēju nav. Ja zemessargs nepilda doto solījumu, nepakļaujas disciplīnai vai neierodas pēc pavēles saņemšanas, iestājas kriminālatbildība. Kara laikā par zvēresta laušanu jāstājas kara tribunāla priekšā.
Ņemot vērā, cik daudz «uz spēles liek» dzimtenes aizstāvji, arī deputātiem vajadzētu uzņemties lielāku risku par solījuma nepildīšana. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņu pakalpojumus sabiedrība dāsni apmaksā. Deputāts saņem 4330 eiro mēneša algu pirms nodokļu nomaksas, kā arī kompensācijas. Parlamentāriešiem kompensē izdevumus, kas radušies, realizējot savas deputāta pilnvaras. Viņiem ir iespēja saņemt īres un transporta izdevumu kompensāciju. Pie tam, kļūstot par deputātu, persona iegūst imunitāti un plašu rīcības brīvību.
Salīdzinājumam, kļūstot par zemessargu, persona atsakās no savas egoistiskās brīvības par labu hierarhijai un pavēlēm. Dienests notiek brīvprātīgi, upurējot savu brīvo laiku, brīvdienas un miegu, un pretī saņem simbolisku samaksu.
Manuprāt, būtu tikai godīgi, ja deputātu zvērestā tiktu ierakstīts arī viens teikums, kurā jaunais parlamentārietis apņemas solījuma laušanas gadījumā vairs nekad nekandidēt vēlēšanās, atmaksāt sabiedrībai visu saņemto deputāta algu vai, piemēram, bez atlīdzības 100 dienas veikt sabiedriskos darbus vietās, kur tobrīd visvairāk pietrūkst darba roku. Tā var būt slimnīcas pacientu apkopšana vai vētras seku novēršanas darbi. Un, protams, likumos jāiestrādā mehānisms, kā padarīt izvairīšanos no soda neiespējamu.
Diemžēl pieredze rāda, ka liela daļa cilvēku spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tikai tad, kad to sekas viņus var skart tieši un sāpīgi. Acīmredzot tāds mehānisms ir vajadzīgs arī parlamentā.
Kad valstij klājas labi, deputātiem patīk gozēties uzmanības centrā. Viņi dala naudu, runā no tribīnes un nosaka spēles noteikumus. Bet, kad debesis apmācas, deputāta runām vairs nav nekādas vērtības. Tajā brīdī vienīgie cilvēki, kuri reāli palīdzēs, būs tie patrioti, kuri brīvdienās velk mugurā zemessarga formu. Sabiedrības izdzīvošanu nodrošina tie, kuri ziedo sevi, nevis tie, kuri ziedo citus. Tādēļ arī atbildībai jābūt vismaz līdzīgai.
Autors ir zemessargs, alpīnists, profesors.
