Portāla "ManaBalss.lv" vadītājs Imants Breidaks. Foto: Edijs Pālens, LETA
Par Ungāriju es rakstu nevis vēlēšanu naktī, bet pēc pirmajām jaunās valdības nedēļām. Tas nav nejauši. Uzvaras vakarā visi runā skaisti - gandrīz katrs jaunais līderis uz kādu brīdi kļūst par demokrātijas čempionu. Pēc tam sākas darbs. Un darbs ir nesaudzīgāks par runām.
Pētera Maģāra nākšana pie varas ir nopietns notikums Eiropai. Ungārija nav maza piezīme kartē. Tā ir valsts ar sarežģītu vēsturi, spēcīgu nacionālo pašapziņu un politisku pieredzi, no kuras Eiropa pārāk bieži ir mēģinājusi izdarīt pārāk vienkāršus secinājumus. Tieši tāpēc par Ungāriju jārunā ar cieņu - ne ar pārākuma sajūtu.
Arī par Orbānu nav jēgas runāt karikatūrās. Viņš nebija vājš politiķis. Viņš labi saprata varas mehāniku, cilvēku nogurumu un Eiropas politikas vājās vietas. Viņš, tāpat kā citi jaunu autoritāro mehānismu praktiķi labi saprot, ka, piemēram, oratora prasmes kā vienu no jaudīgākajiem varas instrumentiem neviens nav atcēlis – lai arī tas ir kaut kas, ko Eiropas politiķi mēdz aizmirst. kremlis to gan nav aizmirsis. Latvijā arī netrūkst cilvēku, kuri viņā saskatīja konservatīvu līderi, nacionālo interešu aizstāvi, politiķi, kas šķietami prot runāt tieši. Šīs sajūtas nav jāizsmej. Labāk jāsaprot, kāpēc tās radās.
Daļai cilvēku Eiropas politika tiešām šķiet kļuvusi tehnokrātiska, atsvešināta, nespējīga runāt par lietām, kas viņiem svarīgas – par drošību, robežām, kultūras aizsardzību, kristīgo demokrātiju, Orbāna definēto darba ģimeņu un darba sabiedrības aizsardzību. Un tajā ir kaut kas īsts. Taču te sākas izšķirošā atšķirība. Ja suverenitātes valoda sāk piesegt atkarību no maskavas enerģētikas, sankciju mīkstināšanu, plašas Ķīnas ietekmes ieaicināšanu, ieskaitot Ķīnas policistu patruļas savā valstī vai šajā gadījumā arī - Ukrainas nākotnes atlikšanu - tā vairs nav suverenitāte. Tā ir suverenitātes imitācija.
Suverenitāte nav plakāts. Tā ir valsts spēja pieņemt lēmumus bez ārējas šantāžas - bez agresorvalsts ekonomiskajiem svirām, bez informācijas telpas sagūstīšanas, bez institūciju un valsts budžeta pakļaušanas šauru interešu grupai. Tas nav strīds starp konservatīvajiem un liberāļiem. Tas ir jautājums par to, vai valsts var būt patiesi brīva laikā, kad krievija karo pret Ukrainu un pārbauda visu Eiropas drošības kārtību, radot reālus zaudējumus grandiozos mērogos.
Jaunās Ungārijas attieksme pret krieviju un enerģētiku būs viens no nopietnākajiem testiem. Es saprotu Ungārijas rūpes par cenām un pārejas periodiem. Neviena valsts vienā dienā neizkāpj no gadu desmitiem būvētām atkarībām. Bet atkarība no krievijas nav pragmatisms, ja agresorvalsts šo atkarību pārvērš politiskā kontrolē. Enerģija tādā situācijā nav vienkārši prece. Tā ir ietekmes instruments.
Tāpēc “Paks” kodolprojekta liktenis nav tikai tehnisks jautājums. Ja notiks īsts stratēģisks pārvērtējums - labs signāls. Ja tikai kosmētiska revīzija ar labāku preses relīzi - Ungārija nebūs izkāpusi no vecā slazda.
Par Ukrainu jābūt precīzam. Piesardzība pret paātrinātu ES paplašināšanos pati par sevi vēl nav prokremliska politika. Arī citās Eiropas galvaspilsētās ir nopietnas bažas par to, kā savienība praktiski absorbēs kara skartu valsti ar milzīgu, jaudīgu lauksaimniecību un teiksim tā - sarežģītu reformu ceļu. Tāpēc ne katra frāze par “ne paātrināti” ir automātiski nodevība pret Ukrainu.
Bet ir jāskatās uz saturu, nevis uz frāzi. Vai šī piesardzība palīdz Ukrainai iziet prasīgu, bet reālu ceļu uz Eiropu? Vai arī tā kļūst par pieklājīgu veidu pateikt “nekad”? Tauta, kas ar savām asinīm aizstāv Eiropas robežu, nedrīkst kļūt par traucēkli mūsu ērtībām.
Par tiesiskumu Ungārijā - Eiropas nauda nav tiesiskums. Tā ir termometrs. Ja likumus labo tikai tāpēc, lai atvērtu fondu plūsmu - ar to būs par maz. Ja tiesiskumu atjauno tāpēc, ka normālai Eiropas valstij citādi nav mugurkaula - tad tā jau ir atgriešanās Eiropā pēc būtības. Apbrīnojama ir bijusi Eiropas pacietība līdz šim pret Ungāriju šajos jautājumos – tagad ir iespēja atiet no šīs pacietības testēšanas un atgriezties pie koleģiālas un patiesi – sabiedrotajiem atbilstošas sadarbības.
Latvijas uzdevums nav moralizēt Budapeštai ar skatu no augšas. Mēs paši neesam tik ideāli, lai kādu mācītu no katedras. Arī paši saskaramies ar attīstības problēmām – virknē parametru esam pasaules attīstītāko valstu grupas lejas galā ilgstoši. Bet mums ir pieredze, kuru nedrīkst izšķīdināt pieklājīgā klusumā. Mēs zinām, ko nozīmē dzīvot blakus krievijai. Mēs zinām, ko nozīmē kremļa barbarisms – 500 gadu laikā, kopš kremļa impērija eksistē, mūsu zemes ir tikušas iztukšotas, iznīcinātas, sagrautas no šo “gaismas un garīguma nesēju” puses daudzkārt. Zinām, ko nozīmē cīnīties par valodu, valsti un brīvību. Un zinām: draudzība Eiropā nav glaimi. Draudzība nozīmē spēju runāt skaidri arī tad, kad tas nav ērti.
Tāpēc Maģāra valdību Latvijai vajag vērtēt draudzīgi, bet ne naivi. Draudzīgi - jo Eiropai vajag stipru, demokrātisku un pašcieņas pilnu Ungāriju. Ne naivi - jo mūsu reģionā naivums attiecībās ar kremli vienmēr beidzas ar sekām. Un šo rēķinu nemaksā tie, kas reiz mierināja sevi ar “pragmatismu”. To maksā tie, kuri dzīvo tuvāk.
Avoti: Reuters un AP ziņas par Maģāra valdības izveidi, TISZA reformām, ES fondu sarunām un Paks kodolprojekta pārskatīšanu.
Autors ir sabiedrības līdzdalības platformas ManaBalss.lv vadītājs.
