Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Sabiedrības saliedētības problēma pasaules vēsturē jau tikusi un ir risināta efektīvi, ātri, skaidri un vienkārši — Krievijā un vēl jo vairāk Ziemeļkorejā; nesenā pagātnē — Trešajā reihā, fašistiskajā Itālijā. Arī izmantotie līdzekļi nav nekāds noslēpums — propaganda gan slēptos, gan atklātos veidos, visupirms mākslā, bet arī valsts pārvaldes prioritātēs, izdabājot konkrētu sabiedrības grupu vēlmēm. Kino, mūzika, teātris, literatūra, it īpaši sports un kontrolēta mediju vide, kultūras simbolu sistemātisks lietojums — tie visi ir lieliski instrumenti, lai mērķtiecīgi kultivētu jūtas, kas noteiktā veidā un izpratnē veido sabiedrības vienotību. Recepte ir sen un labi zināma.
Tomēr ne mazāk skaidrs ir arī tas, ka propaganda tās klasiskajā izpratnē mūsdienu Latvijā nebūtu iespējama ne tikai tāpēc, ka politiķiem pietrūktu drosmes, māksliniekiem vēlmes, žurnālistiem izpratnes un sabiedrībai ticības, bet galvenokārt tāpēc, ka modernās liberālās sabiedrības iekšējā loģika savos pamatos ir orientēta uz brīvu patērētāju, kas viegli un ātri iesaistās ne tikai resursu, bet arī vērtību tirgū. Mūsdienu modernais patērētājs tic reklāmas saukļiem, nevis valstiskiem stāstiem. Klasiskajai propagandai vajag auditoriju, kas klausās, bet šodienas liberālās patērētāju sabiedrības pārstāvji ir slikti klausītāji — viņi ir brīvi, mobili, nepacietīgi un pagalam izklaidīgi.
