Arnis Vērzemnieks
Ministru kabineta ētikas kodekss nav tikai dokuments par politiķu uzvedību. Tas noteiks arī to, cik caurskatāma, vienlīdzīga un prognozējama būs uzņēmumu, nozaru asociāciju, nevalstisko organizāciju un citu interešu pārstāvju piekļuve valdības lēmumu pieņēmējiem. Citiem vārdiem, tas ir ne tikai politiskās ētikas, bet arī godīgu spēles noteikumu jautājums tiem, kuri likumīgā un atklātā veidā pārstāv intereses valsts pārvaldē.
Publiskā apspriešana par Ministru kabineta ētikas kodeksu noslēdzās aizvadītajā nedēļā, un pats projekts ir mēģinājums pirmo reizi vienā dokumentā formulēt ētikas un uzvedības principus valdības politiskajām amatpersonām. Kā norādīts anotācijā, tā mērķis ir noteikt šos principus Ministru prezidentam, ministriem un citām ar Ministru kabinetu saistītām politiskajām amatpersonām, lai veicinātu augstus uzvedības standartus, atbildīgu un atklātu pārvaldību, kā arī vairotu sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām.
No interešu pārstāvības skatpunkta šī nav tehniska formalitāte. Demokrātiskā valstī problēma nav tas, ka uzņēmumi, nozaru asociācijas vai pilsoniskās sabiedrības organizācijas cenšas ietekmēt politiku. Tieši pretēji – leģitīma interešu pārstāvība ir normāla un vajadzīga demokrātijas sastāvdaļa. Problēmas sākas tad, kad noteikumi par piekļuvi lēmumu pieņēmējiem kļūst neskaidri, nevienādi vai selektīvi piemērojami.
Tāpēc diskusijā par Ministru kabineta ētikas kodeksa projektu priekšplānā nav tikai jautājums par ministru personīgo uzvedību. Tā ir izšķiršanās par to, cik skaidrus, uzticamus un visiem vienādus spēles noteikumus valsts spēj noteikt pati sev. Un tieši šeit arī sākas galvenais jautājums: vai top dokuments, kas palīdzēs stiprināt uzticēšanos un caurskatāmību, vai tomēr vēl viens korekti noformēts, bet pārāk vājš pārvaldības simbols?
Pareizs virziens, bet vēl ne pietiekami spēcīgs instruments
Pats fakts, ka Ministru kabineta ētikas kodeksa projekts vispār ir tapis, ir vērtējams pozitīvi. Latvijā līdz šim nav bijis atsevišķa ētikas regulējuma izpildvaras politiskajām amatpersonām, lai gan vajadzība pēc tā ir identificēta jau sen – sākot ar 2009. gada valdības uzdevumu izstrādāt ētikas vadlīnijas, turpinot ar 2018. gada GRECO rekomendāciju noteikt uzvedības standartus ministriem un padomniekiem, un beidzot ar 2025. gada Tiesībsarga rekomendāciju izstrādāt Ministru kabineta ētikas kodeksu.
Arī saturiski projekta tvērums ir pamatots. Tas aptver ne tikai ministrus, bet arī citas politiskās amatpersonas izpildvarā, un pievēršas jautājumiem, kuros ētiskais un politiskais risks ir visaugstākais. Runa ir par sabiedrības interešu prioritāti, par patiesas un visaptverošas informācijas sniegšanu, par atturēšanos no neatbilstoša spiediena uz neatkarīgām institūcijām un par privātu interešu ietekmes novēršanu.
Kāpēc tas attiecas arī uz uzņēmumiem un interešu pārstāvjiem
Īpaši svarīgs ir punkts, kas publiskajā telpā pagaidām nav pietiekami novērtēts: prasība nodrošināt vienlīdzīgas iespējas ikvienam interešu pārstāvim sazināties ar Ministru kabineta locekli, ievērojot atklātības principu par šo saziņu. Tieši šajā vietā ētikas kodekss no abstrakta morāles teksta pārvēršas par dokumentu, kas var ietekmēt reālo darba vidi uzņēmumiem, nozaru asociācijām un pilsoniskajai sabiedrībai.
Šis punkts ir svarīgs tāpēc, ka laba pārvaldība neveidojas tikai no aizliegumiem. Tā veidojas no skaidras izpratnes, ka pieeja lēmumu pieņēmējiem nav privilēģija izredzētajiem, bet process, kam jābūt pēc iespējas prognozējamam, caurskatāmam un vienlīdzīgam. Tieši šāda vide mazina aizdomas par aizkulišu ietekmi un vienlaikus aizsargā tos interešu pārstāvjus, kuri strādā atklāti, profesionāli un atbildīgi.
Kur slēpjas galvenie riski
Tomēr tieši šeit sākas projekta galvenā problēma. Jaunais ētikas kodekss mēģina formulēt pareizos principus, bet pagaidām neizveido pietiekami stipru mehānismu, lai šie principi kļūtu par reālu standartu, nevis tikai par politisku deklarāciju. Dokuments ir veidots kā ieteikumi, nevis kā stingri saistošs regulējums. Tas nav mazs tehnisks sīkums, jo nosaka visa projekta svaru.
Šādā formā valsts pasaka: standarts eksistē, bet tā pārkāpuma sekas lielā mērā būs atkarīgas no paša politiskā procesa gribas. No interešu pārstāvības un labas pārvaldības skatpunkta tas ir būtisks trūkums. Uzņēmumiem, nozaru asociācijām un citām interešu grupām nav svarīgi tikai tas, ka ir formulētas skaistas ētikas vērtības. Svarīgi ir arī tas, vai noteikumi ir pietiekami skaidri, lai būtu saprotams, kā valsts pati vērtēs savu amatpersonu rīcību.
Ja normas ir pārāk vispārīgas, bet izvērtēšanas mehānisms politiski atkarīgs, rodas pelēkā zona. Diemžēl pelēkā zona rada ne tikai neuzticēšanos valdībai. Cieš arī godīga interešu pārstāvība, jo robeža starp leģitīmu iesaisti un neatbilstošu ietekmi paliek izplūdusi.
Šis risks projektā ir redzams arī ļoti konkrēti. Piemēram, formulējums, ka Ministru kabineta loceklis interešu konflikta situācijā var atturēties pieņemt lēmumu ētisku apsvērumu dēļ, atstāj pārāk plašu interpretācijas telpu. Situācijā, kad sabiedrība sagaidītu skaidru pašatturēšanos vai viennozīmīgu procedūru, teksts atstāj izvēli pašas amatpersonas vai politiskās vadības ziņā. Tas ir viens vārds, bet tas daudz pasaka par visu projekta filozofiju.
Līdzīgs jautājums rodas par kontroli. Projekts paredz, ka ministru rīcību vērtē Ministru prezidents vai viņa noteikta amatpersona vai komisija, bet biroju darbinieku un padomnieku rīcību – attiecīgais ministrs vai viņa noteikta amatpersona vai komisija. Konstatējot neatbilstību, paredzētās sekas ir ieteikums pareizai rīcībai, rakstveida aizrādījums vai prasība atvainoties. Jā, formāli mehānisms ir, bet praktiski tas rada acīmredzamu jautājumu par lēmumu neatkarību.
Vājš kodekss var kaitēt arī godīgai interešu pārstāvībai
Tieši tāpēc publiskajā apspriešanā izteiktā kritika nav uzskatāma par vienkāršu piekasīšanos. Tās centrā ir būtisks jautājums: vai valsts rada īstu atbildības instrumentu, vai tikai tā imitāciju? Un šis jautājums ir pamatots.
Vājš ētikas kodekss var kļūt par integritātes šķietamību – par tekstu, uz kuru politiķi var atsaukties, pat ja tā praktiskais efekts ir minimāls. No interešu pārstāvības skatpunkta tas ir īpaši būtiski. Ja noteikumi ir miglaini un piemērošana paliek iekšēji politiska, tad godprātīga un atklāta interešu pārstāvība var tikt sajaukta ar neatbilstošu ietekmi, bet neformāli privileģēta piekļuve var turpināt pastāvēt zem pareizu principu fasādes. Tas ir slikts rezultāts visiem: sabiedrība nekļūst uzticīgāka valdībai, bet biznesa vide nesaņem skaidrākus spēles noteikumus.
Tāpēc pareizā pozīcija nav noraidīt kodeksu kā tādu. Latvijai šāds dokuments ir vajadzīgs gan politiskās kultūras dēļ, gan tādēļ, lai skaidrāk definētu robežas starp publisku varu, privātām interesēm un leģitīmu interešu pārstāvību. Taču šobrīd projekts ir drīzāk labs sākums nekā gatavs instruments. Ar atzinumu, ka “vismaz kaut kas beidzot ir izdarīts”, šoreiz nepietiek.
Kas būtu jāuzlabo
Lai kodekss kļūtu institucionāli jēgpilns, tam nepieciešami vismaz trīs uzlabojumi. Pirmkārt, vajadzīga skaidrāka piemērošanas loģika problemātiskākajiem jēdzieniem — īpaši tur, kur runa ir par neatbilstošu ietekmi, sabiedrības interesēm un interešu konflikta situācijām. Otrkārt, nepieciešams uzticamāks un neatkarīgāks izvērtēšanas mehānisms, jo tieši tur šobrīd ir projekta lielākais uzticēšanās deficīts. Treškārt, daudz skaidrāk jāpasaka, kā praksē tiks sargāta vienlīdzīga un caurskatāma piekļuve lēmumu pieņēmējiem.
Labs valdības ētikas kodekss nav vajadzīgs tikai tam, lai ministri izklausītos pieklājīgāki vai atvainotos korektāk. Labs kodekss rada uzticamu vidi, kur sabiedrība redz, ka publiskā vara pati sev nosaka pārbaudāmus ierobežojumus, bet interešu pārstāvji zina, ka spēles noteikumi ir skaidri, godīgi un vienādi visiem.
Šobrīd jaunais projekts vēl nav pabeigts, bet ir sperts būtisks solis pareizajā virzienā. Taču, ja valsts grib ne tikai ētikas fasādi, bet arī uzticamu pārvaldības infrastruktūru, ar šo soli vien nepietiks.
Autors ir interešu pārstāvības biroja Vērzemnieks Batalauska Public Affairs vadošais partneris.
