Olga Dzene. Publicitātes foto
Pēdējos gados aktīvi tiek runāts par dzimumu līdztiesību darba vidē, kā arī atalgojuma plaisas mazināšanu starp sievietēm un vīriešiem, tomēr gan profesionālajā vidē, gan ikdienā pastāv smalkas un bieži nepamanītas uzvedības formas, kas mazina sieviešu drošību, iedragā pašvērtējumu un kavē profesionālo izaugsmi.
Viena no šādām formām ir mikroagresija – maza, bet atkārtota, bieži vien pat neapzināta darbība, kuras ietekme nav nekaitīga. Tie nav acīmredzami aizvainojumi, bet šķietami nenozīmīgas piezīmes vai rīcības, kas, ilgstoši uzkrājoties, grauj cilvēka pārliecību un profesionālo potenciālu.
Ikdienišķas, bieži neapzinātas piezīmes
Mikroagresijas jēdziens pirmo reizi tika ieviests 20. gadsimta 70. gados, un sākotnēji tas bija saistīts ar aizspriedumiem pret afroamerikāņiem. Vēlāk tas tika paplašināts, ietverot arī dzimumu, seksuālo orientāciju, reliģiju un citus aspektus. Psihologs Deralds Vings Sū (Derald Wing Sue) definēja mikroagresiju kā ikdienišķas, bieži neapzinātas piezīmes vai uzvedības modeļus, kas pauž netiešu aizspriedumu. Tieši netiešums padara mikroagresiju grūti atpazīstamu – bieži vien tā tiek pasniegta kā joks, kā nevainīga piezīme vai pat kā šķietami labvēlīgs komentārs.
“Tu izskaties nogurusi” vai “Tev piestāv smaidīt”
Lai atpazītu mikroagresiju, nepieciešams vispirms ieklausīties sevī. Daudzas sievietes izjūt neskaidru diskomfortu pēc konkrētas sarunas vai situācijas – sajūtu, ka kaut kas “nebija īsti pareizi”, bet ir grūti precīzi pateikt, kas tieši. Šis emocionālais signāls jau pats par sevi ir rādītājs. Bieži vien mikroagresija slēpjas aiz šķietami nekaitīgām frāzēm, piemēram, “Tu izskaties nogurusi”, “Tev piestāv smaidīt”, “Tu esi pārāk emocionāla”, “Tu taču vari piekāpties, esi sieviete.” Aiz šīm frāzēm slēpjas skaidrs vēstījums – sieviete tiek vērtēta pēc izskata, nevis profesionālajām prasmēm, vai arī viņas viedoklis tiek apšaubīts, jo viņa tiek uzskatīta par pārāk jūtīgu.
Uzruna - “meitenīt”
Papildus šiem izteikumiem bieži izplatītas ir arī situācijas, kurās sievietes sapulcēs tiek pārtrauktas, viņām neatbild, viņas neiesaista lēmumos vai automātiski uztic formālas, mazāk nozīmīgas lomas. Ir arī gadījumi, kad sievietei netiek dota iespēja prezentēt nozīmīgu jautājumu, pat, ja viņa ir atbildīgā persona, un tā vietā vīrietim tiek piešķirta iniciatīva ar pamatojumu, ka “tas ir sarežģīti”. Arī tādu vārdu lietojums, kā, piemēram, “meitenīte” vai “māsiņa” (runājot par medicīnas māsām) profesionālā kontekstā rada sajūtu, ka sieviete tiek infantilizēta, neuztverot viņas lomu un kompetenci nopietni.
Par mikroagresiju ir jārunā
Ir svarīgi apzināties, ka mikroagresija bieži vien ir neapzināta. Cilvēks, kurš šādi izsakās vai uzvedās, bieži negrib aizvainot, taču nodoms un ietekme nav viens un tas pats. Ja sieviete jūtas ievainota, tas ir pietiekams pamats, lai par to runātu. Un, lai cīnītos pret mikroagresiju, par to ir jārunā un sievietēm ir jāspēj atbilstoši reaģēt.
Vispirms ir svarīgi šādas situācijas nosaukt vārdā – ar mierīgu, bet pārliecinošu toni pasakot, ka piezīme nav bijusi vietā vai ka tā rada neērtības. Tāpat iespējams vienkārši pajautāt: “Ko tu ar to vēlējies pateikt?” Šis jautājums nereti pārtrauc ierasto aizspriedumu modeli un liek otram cilvēkam aizdomāties. Vēl viens veids ir skaidri formulēt savas robežas un vēlmes – norādot, ka vērtējums jābalsta profesionālajos sasniegumos, nevis dzimumā vai ārējā izskatā.
Atbalsts un darba devēja loma
Ne mazāk svarīgi ir meklēt atbalstu – pie darba devēja, kolēģiem, mentoriem u.c. Bieži vien atklājas, ka arī citi piedzīvojuši ko līdzīgu, un šī kopīgā pieredze palīdz stiprināt pārliecību, ka tas nav tikai “manā galvā”. Ja sievietes jūtas neērti, mums ir tiesības pateikt “nē” un tiesības tikt cienītām bez piebildēm. Arī darba devējiem šeit ir būtiska loma. Mikroagresijas ierobežošana nav tikai individuāla cīņa – tā ir kultūras maiņa, kas jāveicina organizācijas līmenī. Darba devējam ir jābūt informētam, jāiesaistās izglītošanā un jāveido vide, kur mikroagresija netiek pieļauta vai attaisnota. Ir svarīgi radīt vidi, kur ikviens cilvēks var paust savu viedokli, nebaidoties tikt pārtraukts vai ignorēts, kur uzdevumu sadalījums nav atkarīgs no dzimuma, bet gan no kompetences, un kur profesionālā sarunā nav pieņemamas piezīmes par izskatu.
Mikroagresija nav izdomāts fenomens, tā ir īsta un ar to ir saskārusies teju ikviena sieviete. Tā grauj pašvērtību, bloķē izaugsmi un mazina uzticēšanos darba videi. Taču tā ir risināma problēma - ar apzinātību, drosmi un cieņpilnu atbildību. Katrs brīdis, kad mēs atpazīstam mikroagresiju, nosaucam to vārdā un reaģējam, ir solis uz veselīgāku, iekļaujošāku darba vidi un sabiedrību kopumā.
Autore ir Figure Baltic Advisory līderības attīstības eksperte