Jānis Šiliņš. Publicitātes foto.
Nestabilitāte pasaulē turpina pieaugt, un starptautiskā drošības vide kļūst arvien sarežģītāka. Lai gan Ukrainas karš joprojām ir viens no būtiskākajiem konfliktiem Eiropas drošības kontekstā, pēdējā laikā to daudzviet aizēno jaunākie notikumi un eskalācija Tuvajos Austrumos.
Šī uzmanības pārdale rada risku, ka ilgstoši konflikti var tikt uztverti kā “ierasti”, mazinot politisko un sabiedrības fokusu uz tiem. Taču Latvijai šādos apstākļos ir īpaši svarīgi saglabāt modrību – ģeopolitiskā nenoteiktība pie mūsu robežām nekur nav zudusi. Tieši pretēji, tā prasa vēl konsekventāku un mērķtiecīgāku rīcību, stiprinot drošības pasākumus savā teritorijā un veidojot noturīgu valsts aizsardzības sistēmu.
Mūsdienu ģeopolitiskie notikumi atgādina, cik svarīgi ir būt sagatavotiem dažādiem ārkārtas scenārijiem ne tikai no militārā, bet arī no civilās pretošanās aspekta. Latvijā, līdzīgi kā daudzviet Eiropā, pieaug izpratne par nepieciešamību iesaistīt sabiedrību nacionālās drošības stiprināšanā. Viena no ilgtspējīgākajām un praktiskākajām pieejām ir nevardarbīga apkaimju pretošanās, kas balstās uz vietējās sabiedrības sadarbību un saliedētību. Tāpēc esmu apņēmies strādāt, lai radītu šādas lokālas, nevardarbīgas pretošanās struktūras, uzrunājot aktīvus cilvēkus dažādās apkaimēs un kopā izstrādājot plānus iespējamai krīzes situācijai.
Šādas pretošanās pamatā nav konfrontācija vai pretdarbība valsts struktūrām. Gluži otrādi, tā ir cieša sadarbība ar valsts dienestiem, pašvaldībām un kopienām, lai izveidotu mehānismu, kas ļautu sabiedrībai rīkoties ātri, organizēti un bez panikas X stundā vai jebkurā ārkārtas situācijā.
Jāatzīst, ka līdz šim valsts dienesti nav pietiekami skaidri un regulāri informējuši sabiedrību par rīcību dažāda veida krīzes situācijās. Lai arī uzsākta šūnu apraides brīdinājumu testēšana, vēl daudz darāms, lai dienestu sadarbība ar sabiedrību būtu optimāla. Bieži trūkst vienkāršas, saprotamas un praktiski pielietojamas informācijas, kā iedzīvotājiem jārīkojas ārkārtas gadījumos – vai tā būtu apdraudējuma brīdinājumu izziņošana, evakuācijas kārtība vai sadarbība ar vietējiem dienestiem.
Šī komunikācijas plaisa veicina nedrošību un pasivitāti. Lai stiprinātu sabiedrības noturību, nepieciešama aktīva un sistemātiska sabiedrības izglītošana, izmantojot gan tradicionālos, gan digitālos kanālus. Tikai tā iespējams radīt īstu gatavību rīkoties efektīvi, pārdomāti un bez panikas.
Ko nozīmē nevardarbīga apkaimju pretošanās
Nevardarbīga pretošanās nozīmē apzinātu, racionālu rīcību, kuras mērķis nav karadarbība, bet gan apgrūtināt vai aizkavēt potenciāla agresora iespējas īstenot savus plānus, izmantojot sabiedrības vienotību, informētību un koordinētu darbību. Tas ir psiholoģisks, loģistisks un praktisks rīcības veids, kur galveno lomu spēlē sabiedrības noturība un lokālās zināšanas.
Apkaimju pretošanās idejas pamatā ir izpratne, ka ikvienam iedzīvotājam ir sava loma valsts aizsardzībā – ne tikai bruņotiem spēkiem vai speciālajiem dienestiem. No pusaudžiem līdz senioriem, katrs spēj piedalīties un palīdzēt.
Kāpēc mums vajadzīgs plāns katrā apkaimē
Latvijas ģeogrāfija, reģionu dažādība un apdzīvotības struktūra prasa lokālu pieeju. Tas nozīmē, ka vienots valsts plāns ir būtisks, bet tam ir jāpievieno detalizēti, vietējai situācijai pielāgoti plāni pa apkaimēm, pa mikrorajoniem, ciemiem, pilsētām un pat kvartāliem.
Apkaimes plāna struktūra
- Atkāpšanās ceļu apzināšanu – kurp doties, ja situācija kļūst bīstama? Kādi ir dabiski šķēršļi, kurus var izmantot kā aizsarglīdzekļus?
- Loģistikas posmu iezīmēšanu – kā un kur nogādāt pārtiku, zāles, cilvēkus ar īpašām vajadzībām?
- Medicīnisko palīdzības punktu apzināšanu – kuri iedzīvotāji ir mediķi? Kur varētu izveidot pagaidu pirmās palīdzības punktus?
- Pārtikas apgādes iespēju apzināšanu – kuri veikali, zemnieki vai ražotāji var nodrošināt pārtiku krīzes brīdī? Kur to uzglabāt?
- Informācijas izplatīšanas ceļus – kā apkaimē nodrošināt uzticamu, drošu un operatīvu informācijas apriti, ja digitālie sakari nedarbojas?
Šis plāns nav tikai tehnisks dokuments. Tas ir situācijas apzināšanas un rīcības atbalsta rīks. Ja cilvēks zina, kas viņam jādara un kur jābūt noteiktā situācijā, viņš jūtas drošāk un ir spējīgāks palīdzēt arī citiem.
Sadarbība, nevis konkurence ar valsts dienestiem
Nav šaubu, ka Latvijas valsts struktūras – armija, policija, glābšanas dienesti un citi – jau strādā pie aizsardzības plāniem. Taču civilā sabiedrība ir svarīgs resurss, kuru nedrīkst ignorēt.
Vēsturiski valsts drošības dienestos bieži dominē noslēgtība un vēlme darboties izolēti, lai nepieļautu informācijas noplūdi. Tas ir saprotams, jo slepenība militāros jautājumos ir vitāli svarīga. Taču sabiedrības iesaistīšana neapdraud šos aspektus, ja informācija tiek nodota gudri, piemēram, bez konkrētām taktiskām detaļām, bet ar uzsvaru uz koordināciju un civilajiem pienākumiem.
Civilo iedzīvotāju aktīva līdzdalība var būt atslēga, kas padara valsti noturīgāku pret ārējiem draudiem. Apkaimes iedzīvotāji vislabāk pārzina savu teritoriju, zina potenciāli svarīgus punktus (tiltus, dzelzceļu, noliktavas, ceļus), ko agresors varētu izmantot vai ko vajadzētu aizsargāt.
Slepenība jālīdzsvaro ar uzticību
Slepenības kultūra dienestos nereti nozīmē arī atturēšanos no dialoga ar sabiedrību. Taču šāda pieeja kļūst neefektīva 21. gadsimtā, kad informācija izplatās ātrāk nekā jebkad agrāk. Tā vietā būtu jārada “konstruktīva slepenība” — skaidrs apziņas līmenis sabiedrībā par to, ka kaut kas tiek darīts, bet detaļas paliek atbildīgo dienestu pārziņā.
Svarīgākais, lai cilvēki justos kā sabiedrotie, nevis kā ārpusē stāvoši novērotāji. Šim nolūkam jāveido interešu grupas, diskusiju loki, kopienu tikšanās, piemēram, apkaimes biedrību ietvaros vai ar skolu, bibliotēku un pašvaldību atbalstu.
Sabiedrības iesaiste: katram sava loma
Viena no būtiskākajām priekšrocībām šādā pieejā ir iespēja iesaistīt ļoti plašu sabiedrības loku. Ne tikai jaunos, spēcīgos vīriešus, kā to bieži redzam klasiskajā armijas izpratnē, bet arī:
- pusaudžus, kuri var palīdzēt ar sakaru uzturēšanu, kartēšanu, informācijas izplatīšanu, jo īpaši digitāli;
- seniorus, kuri zina apkaimes vēsturi, ģeogrāfiju un cilvēkus, kuri var kalpot kā pieredzes nesēji un padomdevēji;
- skolotājus un mediķus, kas var kļūt par galvenajiem sakaru centriem, informācijas nodrošinātājiem un pirmās palīdzības organizatoriem;
- pašnodarbinātos, uzņēmējus un zemniekus, kas var palīdzēt ar materiālajiem resursiem, loģistiku, transportu vai pārtiku.
Pateicoties šādai sabiedrības iesaistei, veidojas uzticības tīkls, kur katrs zina, kā palīdzēt. Tā ir reāla pretošanās forma: ne ar ieročiem, bet ar vienotību un apņēmību.
Kā uzsākt apkaimes pretošanās plāna izveidi
Lai ieviestu šādu plānu, nav nepieciešami valsts rīkojumi vai milzīgi līdzekļi. Pietiek ar iniciatīvu un vēlmi sadarboties.
Daži praktiski soļi:
- Izveidot nelielu iniciatīvas grupu savā apkaimē – trīs līdz pieci cilvēki, kuri apņemas būt koordinatori.
- Identificēt resursus: kas jūsu apkaimē var palīdzēt: cilvēki ar zināšanām, uzņēmumi, telpas, tehnika?
- Sadarboties ar pašvaldību: informēt par savu ieceri un piedāvāt palīdzību X stundas sagatavotībā.
- Organizēt informatīvos vakarus: runāt ar kaimiņiem, uzaicināt ekspertus, veidot uzticības vidi.
- Dokumentēt svarīgāko – izveidot vienkāršas kartes, sarakstus, kontaktpersonas.
Nevardarbība kā spēks, ne vājums
Dažkārt nevardarbība tiek uztverta kā pasīva vai vāja pieeja. Patiesībā tā ir visefektīvākā ilgtermiņa stratēģija. Nevardarbīga pretošanās ir grūti pārvarama, jo to nevar iznīcināt ar ieročiem. To var tikai salauzt ar iekšēju vājumu – bet ja sabiedrība ir vienota, tā spēj izturēt daudz vairāk nekā bruņota, bet sašķelta kopiena.
Latvijas iedzīvotājiem ir iespēja izveidot modeli, kas var kļūt par paraugu arī citām valstīm – kā neliela valsts ar aktīvu, informētu sabiedrību var sevi pasargāt ne tikai ar armiju, bet ar cilvēkiem, kuri zina savu lomu un atbildību.
Nevardarbīgas apkaimju pretošanās plāna izveide nav utopija vai ilūzija. Tā ir praktiska, īstenojama ideja, kuras ieviešana padara Latviju stiprāku gan ārēji, gan iekšēji. Tā ir iespēja tautai kļūt par līdzatbildīgu sabiedroto savas valsts drošībā.
Ņemot vērā globālo notikumu attīstību, Latvijai ir jāspēj skatīties plašāk par aktuālajām ziņu virsrakstu tendencēm. Kaut arī Ukrainas karu informācijas telpā daļēji aizēno konflikts Tuvajos Austrumos, tas nenozīmē, ka draudi Eiropas reģionā būtu mazinājušies. Faktiski paralēlu krīžu pastāvēšana liecina par pieaugošu nestabilitāti pasaulē kopumā. Tādēļ Latvija nedrīkst zaudēt fokusu uz savas drošības stiprināšanu.
Lai arī X stunda, cerams, nekad nepienāks, tai jābūt mūsu kolektīvajā apziņā kā iespējamam scenārijam, pret kuru mēs nevis baidāmies, bet gatavojamies. Nepieciešams turpināt attīstīt aizsardzības spējas, uzlabot sabiedrības gatavību krīzēm un veicināt ciešu sadarbību ar sabiedrotajiem. Miers nav tikai miera periods – tas ir arī gatavība krīzei. Un šāda gatavība sākas katrā apkaimē, katrā mājā, katrā cilvēkā.
Autors biznesa augstskolas Turība students.
