Atkritumu šķirošanas kampaņas "Šķiro! Tas ir vieglāk, nekā šķiet!" atklāšanas pasākums. Foto: Zane Bitere, LETA
Igaunija ir viena no tām valstīm, kuras 13 gadus ilgajā depozīta sistēmas pieredzē daļa varasvīru smēlušies iedvesmu un entuziasmu tās ieviešanai arī Latvijā. Tiesa, lai gan depozīta sistēma Igaunijā darbojas jau ilgstoši un iedzīvotāji salīdzinoši aktīvi izmanto tās piedāvāto iespēju nodot konkrēta veida tukšo iepakojumu apmaiņā pret nelielu samaksu, dzīvojot cieši līdzās Igaunijas robežai, nācies novērot arī virkni šīs sistēmas trūkumu. Ko no kaimiņvalsts pieredzes mācīties Latvijai?
Vispirms jau jāteic, ka nav gluži tā, ka depozīta sistēma, kas Igaunijā savāc daļu PET pudeļu un skārdeņu, būtu izskaudusi piedrazotu grāvmalu vai mežu problēmu, kā to daudzi uzsver – tā joprojām ir aktuāla un ikdienā labi redzama arī mūsu kaimiņvalstī. Par spīti tam, ka, nododot konkrētu dzērienu iepakojumu veidus, depozīta sistēmas automātos var saņemt, piemēram, 12 centus, daudzi Igaunijas iedzīvotāji šo iespēju neizmanto – vieniem par dzērienu iegādi atgūstamā summa šķiet pārāk maza un ne pūliņu vērta, citiem problēmas sagādā nododamo iepakojumu transportēšana uz pieņemšanas punktu, kas ne vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā. Dārgie depozīta sistēmas automāti lielākoties izvietoti pilsētās, lielajos veikalos, bet lauku reģionos, kur visbiežāk tos aizstāj vienkāršs iepakojuma uzpirkšanas punkts vietējā veikalā, depozīta sistēmas pārklājums ir krietni mazāks. Ņemot vērā, ka depozīta sistēmā nodot var tikai nesaplacinātas PET pudeles, pat vismotivētākajiem Igaunijas iedzīvotājiem nākas lauzīt galvu, kā mājās sakrāto tukšo iepakojumu aizgādāt uz nodošanas punktu, jo pārdesmit nesaplacinātas PET pudeles aizņem patiesi daudz vietas auto vai sabiedriskajā transportā. Izsverot ieguvumus un neērtības, kas jāpiedzīvo cēlā mērķa dēļ, ne visiem pietiek apņēmības mērot ceļu uz vairākus desmitus kilometrus attālo nodošanas punktu.
