Juris Alberts Ulmanis.
Publiskajā telpā notiekošā «viļņošanās», kuras pamatā ir «Spēlmaņu nakts» žūrijas lēmums izslēgt no balvas nominantu saraksta Maskavu apmeklējušo režisoru Ādolfu Šapiro un viņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto izrādi «Dons Kihots», kā arī kultūras ministra Naura Puntuļa uzreiz pēc Līgo svētkiem izdotais rīkojums nelietot krievu valodu kultūras iestāžu publiskajā saziņā ar sabiedrību, ir apsveicams pavērsiens nevajadzīgi uzblīdušās krievu kultūrtelpas sašaurināšanā Latvijā.
Jau pavasarī vērsu uzmanību uz faktu, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris pašā galvaspilsētas centrā turpina eksistēt kā «neatkarīga sala», uz kuru neattiecas likums par valsts valodu. Priecājos, ka arī kultūras ministrs to ir pamanījis un atbilstoši rīkojies. Tie noteikti ir soļi pareizā virzienā. Tomēr pie sasniegtā nevajadzētu apstāties.
Lai stiprinātu latviešu valodas kā vienīgās Latvijas valsts valodas lomu, pienācis laiks atbrīvoties no vēl viena rusifikācijas politikas mantojuma. Proti, «Spēlmaņu naktī» izrādes krievu valodā vajadzētu nodalīt no izrādēm latviešu valodā un vērtēt atsevišķā kategorijā. Varam to saukt par mazākumtautību valodu kategoriju vai svešvalodu, vienalga. Svarīgākais ir izvairīties no negodīgas konkurences, kāda var rasties, salīdzinot dažādās valodās iestudētus darbus un aktierspēli.
Kultūras darbiniekiem patīk piesaukt spārnoto frāzi, ka «mākslas valoda ir universāla». Zināmā mērā tam var piekrist. Gleznošanā, tēlniecībā, pantomīmā valoda patiešām neko neizšķir. Viss ir saprotams bez vārdiem. Taču teātris, tāpat kā kino un vokāli instrumentālā mūzika, balstās uz valodu. Te valoda ir viens no galvenajiem instrumentiem, kuras lietojums lielā mērā izšķir, vai tā mums paliks atmiņā, vai ne. Ne velti tūkstošiem latviešu var jebkurā diennakts laikā no galvas nocitēt spilgtākos kinofilmas «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» citātus. Vārdu spēle, intonācija, zemteksts tiem piešķir to suģestējošo spēku, ko skatītājiem nespēj nodot ne attēls, ne vistalantīgākais teksta tulkotājs.
Arī teātris balstās uz valodas niansēm. Kad žūrija vērtē izrādi vai aktiera sniegumu latviešu valodā, tiek ņemta vērā katra nianse, pamanīta katra nepareiza intonācija, dikcijas kļūda, teksta pauze vai neloģiska teikuma konstrukcija. Nevēlos apšaubīt «Spēlmaņu nakts» žūrijas locekļu krievu valodas zināšanas. Droši vien daudzi no viņiem to pārvalda ļoti labi, jo ir auguši un mācījušies skolā Padomju Savienībā. Tomēr, ja valoda nav dzimtā, uztvert tās nianses ir grūtāk nekā mātes valodā. Tādēļ, vērtējot izrādes krievu valodā, vairums žūrijas locekļu nespēj tās analizēt tikpat niansēti, kā latviski. Rezultātā izrādes svešvalodā tiek vērtētas mazāk skrupulozi – pēc vizuālā tēla, režisora koncepta vai aktieru vispārējās enerģētikas. Tā nav godīga konkurence.
Lai novērstu šāda veida diskrimināciju un nodrošinātu taisnīgus spēles noteikumus, piemēram, ASV Kinoakadēmijas balvas «Oskars» pretendentiem ir izveidota atsevišķa kategorija «Labākā starptautiskā filma». Turpretim Latvijā tiek uzturēta ilūzija, ka divas dažādas lingvistiskās un uztveres pasaules var salikt uz viena svaru kausa.
To, cik dziļi un nesatricināmi Latvijas teātra elitē ir iesakņojusies orientācija uz Maskavas kultūrtelpu, visspilgtāk apliecina nesenais skandāls ap režisora Ādolfa Šapiro vizīti Maskavā. Laikā, kad Latvijas pilsoņi tiek aicināti neapmeklēt agresorvalsti, nesadarboties ar tās uzņēmumiem un iestādēm, režisors izlēma piedalīties oficiālā pasākumā Maskavas Dailes teātrī. Vēl jo pārsteidzošāk man šķita, ka pēc tam, kad žūrija sabiedrības spiediena ietekmē steidzamības kārtā svītroja Ā.Šapiro un viņa izrādi no nomināciju saraksta, režisoru metās aizstāvēt viņa kolēģi. Latvieši. Vai tiešām teātra vide turpina dzīvot pašu radītajā ilūziju pasaulē un uzskatīt, ka uz viņiem neattiecas tie noteikumi un morālie principi, kādus ievēro pārējā sabiedrība?
Ā.Šapiro gadījumu un spītīgo apņēmību par valsts naudu uzturēt krievu teātri vieno koloniālais mantojums. Tā ir kultūras elites nespēja atzīt, ka Latvijas kultūrtelpa spēj būt pašpietiekama un ka tā var iztikt bez Krievijas impērijas un padomju kultūras garās astes, ko jau sen bija laiks nocirst. Cerams, ka šis «Spēlmaņu nakts» gadījums kļūs par pietiekamu iemeslu, lai to beidzot izdarītu un uz visiem laikiem atbrīvotos no mazvērtības kompleksos balstītā skatījuma, ka bez «dižās Krievzemes kultūras» mēs kļūsim garīgi nabadzīgi. Tā nav un nebūs. Gan Latvijā, gan pasaulē ir pārpārēm vērtīgu daiļdarbu, ko vērts iestudēt mūsu teātros. Un neviens mums neliedz ik pa laikam izrādīt kādu austrumu kaimiņvalstī sarakstītu lugu, kā tas notiek visur civilizētajā pasaulē. Taču mums nevajag tai piešķirt īpašu vietu un izrādīt tik dziļu reveransu, it kā mēs joprojām būtu neizglītoti «bauri» impērijas nomalē, kam jāpateicas valdniekiem par to, ka tie visžēlīgi atmetuši «garīgās barības» atliekas.
Autors ir profesors, alpīnists, zemessargs.
