Latvijas vīrieši – ne tikai kā varmākas, bet arī cietušie. Vardarbības veidi, prevencija un risinājumi

Liene Dreimane. Publicitātes foto.

Vardarbība nešķiro pēc dzimuma, vecuma vai sociālā statusa, tomēr sabiedrībā joprojām dominē mīti: vardarbība esot “tikai nelabvēlīgos apstākļos” un varmākas vienmēr esot vīrieši. Latvijā ik gadu desmitiem tūkstošu cilvēku piedzīvo vardarbību ģimenē, bet vīriešu pieredze kā cietušajiem bieži paliek nepamanīta. Tiesību aizsardzības mehānismi nav pilnīgi – pat ja normatīvie akti ir dzimumneitrāli, praksē vīrieši kā upuri ir maz redzami, savukārt vīrieši–varmākas ne vienmēr saņem efektīvu sociālo korekciju. Lai situāciju uzlabotu, nepietiek tikai ar sodiem – vajadzīga prevencija, psiholoģiska palīdzība un plānveidīga starpinstitūciju sadarbība.

Raksts ir datos balstīts un papildināts ar strukturētām intervijām ar Valsts policiju, Tieslietu ministriju (TM), Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), Labklājības ministriju (LM) un Ģenerālprokuratūru. Izpēte iezīmē divas sistēmiskas problēmas. Pirmā – Latvijā vīriešiem trūkst veselīgu kustību un kopienu (globāli vīriešu atbalsta kustības kopumā ir vājākas, kamēr sievietēm ir feminisms). Esošie piemēri ir fragmentāri: biedrība ģimenes atbalstam “Tēvi” vai garīgā atbalsta iespējas Lūžņā Garīgo prakšu centrā. Otrā – alkohola un citu vielu lietošana vīriešu vidū bieži tiek normalizēta kā “spēka” pazīme, kas kavē savlaicīgi meklēt veselīgu palīdzību un var rezultēties smagās sekās, tostarp suicīdā.

Vardarbības cikls visbiežāk nostiprinās ģimenē un sabiedrības vienaldzībā: vardarbīgi vecāki var izaudzēt agresīvus bērnus, kas pieaugot reprodukcē vardarbīgu uzvedību partnerattiecībās. 33,2 % sieviešu un 42,2 % vīriešu norādījuši, ka bērnībā pieredzējuši fizisku vai emocionālu vardarbību no tēva vai mātes. Zēniem biežāk pāridarītājs bijis tēvs, bet meitenēm tēva un mātes kā varmāku proporcija ir līdzīga. Par vecāku savstarpējo vardarbību, ko bērni pieredzējuši netieši, nedaudz biežāk ziņojušas sievietes (38 %) nekā vīrieši (34,5 %).

Būtiski ir atzīt: arī vīrieši ir cietušie. 2021. gadā 19,5 % vīriešu 18–74 gadu vecumā ziņoja par fiziskas vai seksuālas vardarbības pieredzi pieaugušā vecumā; 19 % – par fizisku, 0,5 % – par seksuālu vardarbību no kādas personas. 17,3 % vīriešu norādīja uz psiholoģisku, fizisku (tostarp draudi) vai seksuālu vardarbību no intīmā partnera; visizplatītākā forma intīmo partneru starpā ir psiholoģiskā vardarbība (17,1 %). 3,4 % vīriešu atzina fizisku vai seksuālu partnera vardarbību (parasti fizisku), bet 2,6 % – atkārtotu fizisku (tostarp draudi) vai seksuālu partnera vardarbību. Vienlaikus statistika nav pilnīgi reprezentatīva, jo liela daļa vīriešu sevi kā cietušos neatpazīst.

Vardarbībai ir daudz veidu, un tie bieži savstarpēji pārklājas. Latvijas statistikā visbiežāk identificējami pieci: (1) fiziskā vardarbība (sitieni, spērieni, žņaugšana u. c.); (2) emocionālā vardarbība (pazemošana, draudi, manipulācija, izolēšana); (3) ekonomiskā vardarbība (finansiāla kontrolēšana, ienākumu ierobežošana, darba aizliegšana) – Latvijā tā nav tieši reglamentēta, tomēr var tikt risināta civiltiesiski; (4) seksuālā vardarbība (piespiedu darbības, uzmākšanās, izvarošana) – ES tiesu prakse rāda, ka vardarbība pret vīriešiem ir maz ziņota un sarežģīti iztiesājama; (5) digitālā vardarbība (izsekošana, draudi tiešsaistē, datu ļaunprātīga izmantošana) – Direktīva (ES) 2024/1385 paredz krimināltiesisku skatījumu, bet Latvijā vēl trūkst stabilas tiesu prakses.

Plašākā starptautiskā izpratnē nereti izdala deviņus ļaunprātīgas izmantošanas veidus: fiziskā, seksuālā, emocionālā, psiholoģiskā, garīgā/reliģiskā, kultūras, verbālā, finanšu ļaunprātīga izmantošana, kā arī nolaidība. Paplašināta izpratne palīdz prevencijai, jo pirmais solis vardarbības mazināšanā ir tās atpazīšana.

Tiesiskais regulējums Latvijā formāli ir dzimumneitrāls. Gan Krimināllikums (KL), gan Kriminālprocesa likums (KPL) paredz aizsardzību neatkarīgi no cietušā dzimuma. 2024. gada 4. jūlijā spēkā stājās KL 174.1 pants, paredzot kriminālatbildību par cietsirdīgu vai vardarbīgu apiešanos ģimenes un intīmo attiecību ietvaros, ja nodarītas psihiskas vai fiziskas ciešanas. Direktīva (ES) 2024/1385 uzsver, ka regulējumam jābūt piemērojamam visiem cietušajiem; TM skaidro, ka tas attiecas uz personām, kas cietušas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē noziedzīgos nodarījumos neatkarīgi no dzimuma.

Vienlaikus politikas dokumentos joprojām redzama “upura lomas” monopolizācija. Spēkā ir “Vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanas un apkarošanas plāns 2024.–2029. gadam” (pieņemts 2023. gada decembrī), kas ietver preventīvus pasākumus, atbalsta sistēmas stiprināšanu un varmāku rehabilitāciju, tomēr vīriešu cietušo dimensija tajā ir sekundāra. LM ir atbildīgā iestāde dzimumā balstītu stereotipu mazināšanai Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanas plānā 2024.–2027. gadam, taču nav redzama pietiekami mērķtiecīga starpinstitūciju sadarbība un preventīvas izglītošanas rīki.

Stereotipu mazināšanā un vardarbības mītu atspēkošanā būtiska ir arī NVO loma (vietne pieradijumumuzejs.lv, centrs “Marta”, centrs “Skalbes” un cietusajiem.lv). Daži mīti ir sevišķi kaitīgi: ka vardarbība partnerattiecībās ir reta; ka tā ir tikai fiziska; ka tā raksturīga tikai noteiktiem sociāliem slāņiem; ka “sitiens vai grūdiens nav nekas”; ka alkohols “izraisa” vardarbību (biežāk tas tiek izmantots kā attaisnojums, lai gan var pastiprināt smagākas izpausmes); ka upuris “vienmēr var aiziet”; ka “piedošana” nozīmē izmaiņas. Vardarbība ir varas un kontroles modelis, kurā var tikt izmantotas arī dzimumlomu privilēģijas, radot smagus un nopietnus gadījumus.

Sekas ir smagas: psiholoģiska trauma, depresija, atkarības, recidīvs. Latvijā ir ap 120 000 cilvēku ar klīniski nozīmīgu depresiju, bet palīdzību meklē ap 10 000 (biežāk sievietes). 51 % pašnāvību Latvijā ir saistītas ar alkohola lietošanu, un vīriešu pašnāvību skaits ir 5,5 reizes lielāks nekā sievietēm. Augstāka riska grupā biežāk ir vīrieši (īpaši virs 45 gadiem), vientuļi, šķirti, bezdarbnieki, cilvēki ar hroniskām slimībām, atkarībām, depresiju, personības traucējumiem, sociālu izolāciju, kā arī personas, kas ilgstoši domā par pašnāvību vai atkārtoti veikušas mēģinājumus.

Valsts kancelejas informatīvajā ziņojumā “Mirstības mazināšana ārēju nāves cēloņu (ĀNC) dēļ 2024” norādīts, ka 2018.–2022. gadā ĀNC dēļ miruši 5854 iedzīvotāji (astoņu gadu laikā ĀNC dēļ bojā gājuši 6 % no visiem mirušajiem). 2022. gadā reģistrēti 77,4 nāves gadījumi ĀNC dēļ uz 100 000 iedzīvotājiem. Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam mērķis ir samazināt šo rādītāju līdz 72 uz 100 000 2027. gadā; tas nozīmē novērst aptuveni 100 nāves gadījumus gadā. Ziņojums uzskatāmi parāda arī risinājumu trūkumu: alkohola lietošanas izplatība un liberāla sabiedrības attieksme padara problēmu grūti risināmu, bet institucionālie priekšlikumi nereti ir sarežģīti un teoretizēti.

Pagaidu aizsardzība pret vardarbību (KPL 250.1 pants) tiek piemērota ātri, tomēr praksē rada juridiskus strīdus. Pastāv domstarpības starp iekšlietu un tieslietu nozari par beztermiņa piemērošanas sekām, atcelšanas mehānismiem un “upura lomas” monopolizāciju. Valsts policijas nošķiršanas lēmumi ilustrē disproporciju: 2024. gadā kā aizsargājamās personas bija 894 sievietes un 54 vīrieši. TM piedāvātajos risinājumos paredzēts mazināt nepamatotu atkārtotu pieteikumu plūsmu par pagaidu aizsardzības līdzekļu aizstāšanu vai atcelšanu, nosakot rakstveida procesu un nepārsūdzamību noteiktos gadījumos.

Starptautiskā tiesu prakse rāda, ka aizsardzībai jābūt vienlīdz efektīvai visiem. ECT lietā “Bălșan pret Rumāniju” (2017) konstatēja diskrimināciju un privātās dzīves aizskārumu, jo iestādes ignorēja vīrieša sūdzības par vardarbību ģimenē, pamatojoties uz stereotipu, ka tā “nav izplatīta”. ECT lietā “Eremia pret Moldovu” (2013) nostiprināja valsts pienākumu reaģēt, pat ja varmāka ir amatpersona. EST lietā “MB pret Spāniju” (2022) uzsvēra vienlīdzīgas aizsardzības nepieciešamību visiem upuriem, nepieļaujot diskrimināciju uz dzimuma pamata; tas ir īpaši aktuāli, ja politikas dokumenti praksē nostiprina šaurāku upura profilu.

Ārvalstu prakses piemēri: Zviedrijā darbojas dzimumneitrālas rehabilitācijas un korekcijas programmas; Kanādā vardarbību bieži klasificē deviņos veidos un attīsta mentoru pieeju; Igaunijā ir specializēti atbalsta centri arī vīriešiem un anonīmi palīdzības kanāli; Apvienotajā Karalistē digitālās vardarbības regulējums ir stingrāks un skaidrāks; Vācijā biežāk izmanto starpdisciplināru pieeju un mediācijas mehānismus.

Ieteikumi Latvijai:

1. Tiesiski: ieviest skaidrāku aizsardzību pret ekonomisko vardarbību (kā Francijā un Vācijā); precizēt digitālās vardarbības definīcijas, sodus un ātras palīdzības mehānismus (kā Apvienotajā Karalistē); līdzsvarot pagaidu aizsardzības piemērošanu, ņemot vērā arī vīriešus kā cietušos.
2. Izglītošana: kampaņas par vīriešiem kā upuriem; skolās sistemātiska vardarbības veidu atpazīšanas mācīšana; mērķēta apmācība pedagogiem un vecākiem (šobrīd IZM nav plānoti mērķtiecīgi un plaši pasākumi).
3. Atbalsts un rehabilitācija: specializēti atbalsta centri un anonīmi kanāli arī vīriešiem (kā Igaunijā); mentoru programmas; varmāku korekcijas programmas recidīva mazināšanai (kā Zviedrijā); starpdisciplināra pieeja (kā Vācijā).
4. Atkarības un pašnāvības: pieejamāka valsts apmaksāta psihoterapija (t. sk. KBT, kā to nodrošina NHS); obligāts atbalsts pēc pašnāvības mēģinājuma (kā Islandē un Norvēģijā); alkohola pieejamības un cenu politikas instrumenti (piem., “sausās zonas”, tirdzniecības ierobežojumi degvielas uzpildes stacijās, akcīzes politika), novirzot ieņēmumus ārstēšanai.
5. Sociālās rehabilitācijas kursi vardarbīgas uzvedības mazināšanai: pozitīvi, ka tie pieejami arī brīvprātīgi, bet kursu mērķim jābūt reālai uzvedības un apziņas maiņai, nevis formālai apmeklēšanai. Plānotie finansiālie stimuli (daļēja vai pilna izmaksu segšana atkarībā no uzsākšanas termiņa un kavējumiem) paši par sevi negarantē efektu; jāvērtē rezultāts un jānodrošina starpdisciplināra profesionāļu sadarbība (tiesas, drošības iestādes, sociālie darbinieki, psihologi), pielāgojot saturu konkrētās personas uzvedības riskam un vajadzībām.

Institucionālā sadarbība pašnāvību un atkarību mazināšanā Latvijā šobrīd ir vāja: praksē atbildība tiek “pārlikta” starp nozarēm (IZM norāda, ka izglītošana par atkarībām un pašnāvībām nav tās kompetencē; LM savukārt uzsver Veselības ministrijas lomu). Rezultātā dominē informatīvi skaidrojumi, bet trūkst vienotas, īstenojamas rīcības ķēdes. Eiropas kontekstā problēma ir mēroga: 2006. gadā 27 ES valstīs ap 59 000 cilvēku izdarīja pašnāvību (45 000 vīrieši, 14 000 sievietes), un pašnāvībās toreiz gāja bojā vairāk cilvēku nekā ceļu satiksmes negadījumos. Kā labs piemērs tiek minēts arī Igaunijas–Zviedrijas psihiskās veselības un suicidoloģijas institūta iesaiste Eiropas Alianses pret depresiju (EEAD) modeļa izveidē pašnāvnieciskas uzvedības mazināšanai.

Vardarbība ir viena no retajām sociālajām problēmām, kas mēdz tikt nodota no paaudzes paaudzē. Ja apli nepārraujam tagad, tas turpināsies. Latvijai ir iespēja kļūt drošākai valstij visiem, ja vien vienlaikus sargājam cietušos un dodam iespēju varmākām mainīties – jo labāki vecāki nozīmē stiprākas ģimenes un drošāku nākotni.

Izmantotie avoti

1. KL 174.1 pants (spēkā 04.07.2024): likumi.lv/ta/id/88966-kriminallikums
2. Direktīva (ES) 2024/1385: eur-lex.europa.eu
3. MK rīkojums Nr. 1221 (19.12.2024), Plāns 2024.–2029.: likumi.lv/ta/id/357535
4. Stambulas konvencija (2011): likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/2039
5. Council of Europe Convention CETS No.210: coe.int/.../treaty/210
6. ECT spriedumi: echr.coe.int
7. EST spriedumi: curia.europa.eu
8. UK digitālās vardarbības regulējums: gov.uk/crime-justice-and-law
9. ANO/CEDAW: ohchr.org/en/treaty-bodies/cedaw
10. Valsts kanceleja, ĀNC ziņojums (2024): tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/7a4edc7c-...
11. TM, Jurista Vārds (24.01.2025): juristavards.lv/zinas/286258
12. L. Lielbireide, Jurista Vārds Nr.32 (08.08.2023): m.juristavards.lv/doc/283709
13. Newfoundland & Labrador “Nine types of violence” (PDF): gov.nl.ca/vpi/files/nine_types_of_violence.pdf
14. FRA pētījumi: fra.europa.eu/en
15. PVO par vardarbību un pašnāvībām: who.int
16. Zviedrijas korekcijas programmas: kriminalvarden.se
17. Kanādas prevencijas politika: canada.ca/en/public-health.html
18. Igaunijas atbalsta sistēma: sm.ee/en
19. Vācijas tieslietu politika: bmj.de
20. APA pētījumi: apa.org
21. mk.gov.lv (depresija/ĀNC u. c. dati): mk.gov.lv
22. Islande/Norvēģija (pēc pašnāvības mēģinājuma): island.is/s/landlaeknir; helsenorge.no
23. HeadsUpGuys mentoru resursi: headsupguys.org
24. Manscentrum (Zviedrija): manscentrum.se
25. Mental Health Foundation (barjeras): mentalhealth.org.uk/explore-mental-health
26. BBC materiāls (67457083): bbc.com/news/uk-england-northamptonshire-67457083
27. NHS par KBT: nhs.uk/.../cognitive-behavioural-therapy-cbt
28. Heads Together: headstogether.org.uk
29. PVO Eiropa, mentālās veselības stratēģija: who.int/europe/.../9789289057813
30. PVO, alkohola cenu politika: who.int/europe/.../WHO-EURO-2020-1239-40989-55614
31. PVO par psiholoģiskas palīdzības efektivitāti suicīda prevencijā: who.int/.../9789240026629
32. Lietuvas statistika/analīze: osp.stat.gov.lt/statistiniu-rodikliu-analize#/
33. Somija (THL) alkohola kontrole: thl.fi/en/topics/alcohol-tobacco-and-addictions/alcohol
34. IPS par mediāciju/atjaunojošo taisnīgumu: prisonsystems.eu/mediation-and-restorative-justice-practices-in-europe-improving-the-probation-process/
35. CSP dati: data.stat.gov.lv
36. SPKC: spkc.gov.lv/lv
37. S. Galiņa, LV portāls (14.06.2024): lvportals.lv/norises/364717

Autore ir tiesību eksperte, pētniece (Bc. Iur., M. Ed., M. Hist.).