Zane Čulkstēna, personāla vadības konsultāciju uzņēmuma ERDA vadītāja
Nupat kā prezentējām Latvijas Izglītības akseleratora jaunākos jauniešu karjeras aptaujas rezultātus. Pilnie dati, tostarp ļoti atklātas un godīgas jauniešu atbildes, atklāj četras satraucošas tendences, kuras ignorēt vairs nedrīkst.
Pirmkārt, jauniešu karjeras ekspektācijas arvien vairāk attālinās no ekonomikas realitātes.
Interese par uzņēmējdarbību, ekonomiku, finansēm un IKT gada laikā ir būtiski kritusies. Tajā pašā laikā nemainīgi augsta – un, jā, pārvērtēta – saglabājas interese par radošajām industrijām, sportu un skaistumkopšanu. Enerģētika, transports, loģistika, apstrādes rūpniecība jauniešus praktiski neinteresē vispār.
Tas nav nejauši. Influenceri reti ir elektriķi vai inženieri. Televīzijā balvas nesaņem uzņēmumi, kas uztur eksportu un nodokļu ieņēmumus. Varētu teikt – katram savs ceļš. Taču ar šādu dinamiku kļūst arvien grūtāk saprast, kā jaunieši redz savu ekonomisko izdzīvošanu un kas jau pavisam tuvā nākotnē uzturēs šo valsti.
Otrkārt, jaunieši lēmumus par karjeru pieņem gandrīz bez profesionāla atbalsta.
Galvenie padomdevēji joprojām ir vecāki un vienaudži. Daudzās skolās karjeras konsultantu nav vispār. Rezultātā lēmumi tiek pieņemti, balstoties sajūtās, priekšstatos un aizspriedumos, nevis datos, darba tirgus signālos vai reālās iespējās.
Mēs no jauniešiem sagaidām atbildīgus lēmumus, bet paši neiedodam instrumentus, lai šie lēmumi būtu pamatoti.
Treškārt, saruna par mākslīgā intelekta ietekmi uz darbu skolās faktiski nenotiek.
Tikai 8% jauniešu pēdējā gada laikā skolā vairāk nekā pāris reizes ir dzirdējuši par to, ka mākslīgais intelekts būtiski mainīs darba tirgu. Tas ir satraucoši. Ne tāpēc, ka visiem jākļūst par programmētājiem, bet tāpēc, ka gandrīz katru profesiju nākotnē skars MI – un jauniešiem ir tiesības to saprast savlaicīgi.
Ceturtkārt, jaunieši grib strādāt un iegūt pieredzi, bet sistēma to nespēj nodrošināt.
Liela daļa jauniešu vēlas vasarās strādāt vai doties praksē, taču tikai pusei šāda iespēja ir. Iemesls ir vienkāršs – trūkst uzņēmumu piedāvājumu.
Es saprotu, ka uzņēmumiem šobrīd darba ir daudz. Bet, ja katrs uzņēmums izveidotu kaut vienu prakses vai vasaras darba vietu 15–19 gadus vecam jaunietim, efekts būtu milzīgs – jaunietim, nozarei un valstij kopumā. Mēs to izmēģinājām paši savā uzņēmumā Erda, un tā bija izcila pieredze.
Lai arī šie secinājumi izklausās skarbi, mans noslēgums nav pesimistisks. Viss iepriekš minētais ir risināms. Pie daļas jau tiek strādāts. Un es esmu pārliecināta – ja sāksim godīgi skatīties datos, nevis komfortablos priekšstatos, mums izdosies palīdzēt jauniešiem pieņemt gudrākus lēmumus un vienlaikus stiprināt valsts nākotni.
Jautājums nav par to, vai mums tas jādara. Jautājums ir – cik ātri ena.z
