Zane Peneze.
Šī nebūs recepte tautiešu atsaukšanai, bet stāsts ar negaidītu pavērsienu
Pirms diviem gadiem biju pilnīgi pārliecināta, ka šīs rindas rakstīšu Ņujorkā. Vai Kopenhāgenā. Noteikti rakstīšu Ir, bet nedzīvošu Latvijā.
Biju atgriezusies mājās pēc gadu ilgām studijām Ņujorkā ar neizmērojamām ilgām dzīvot kaut kur citur, nevis Rīgā. Taču Fulbraita stipendijas noteikumi lika divus gadus pavadīt Latvijā, un toreiz uzskatīju to par neizbēgamu nosacīto sodu.
Latvijas simtgadi gaidot, arvien biežāk dzirdam runas, ka galvenais mērķis būtu atvilināt aizbraukušos tautiešus mājās. Tāds nacionālpatriotisms mani nepavisam neuzrunā, jo es aizstāvu katra indivīda tiesības izvēlēties savu dzīvesvietu.
Tagad, ar laika atkāpi, esmu secinājusi, kas bija galvenais šķērslis man iedzīvoties atpakaļ Rīgā. Apkārtējo ekspektācijas par to, ka ar Ņujorkas diplomu kabatā tagad varēšu īstenot vienu ideju pēc otras, kļuva nevis par spārniem, bet smagu atsvaru pie kājas. Atsvaru, kas piepildīts ar mantru «nedrīkst kļūdīties». Viens noraidīts projekts pēc nākamā, un atsvars kļūst arvien smagāks. Citiem bija daudz skaidrāks, kas man būtu jādara, bet ne pašai.
