Elīna Grīnhofa. Publicitātes foto.
Pagājušās nedēļas notikumi parādīja, cik ātri viena publiska ieraksta radīta diskusija var pāraugt daudz plašākā stāstā. No jautājuma par valsts finansējumu atsevišķām organizācijām dažu dienu laikā esam nonākuši līdz situācijai, kurā “NVO” sociālajos tīklos teju kļuvis par lamuvārdu. Un zem šiem trim burtiem tiek salikts ļoti daudz kas, radot ērtu mērķi, pret kuru novirzīt sabiedrības neapmierinātību un dusmas.
Tas ir viens no šīs diskusijas galvenajiem klupšanas akmeņiem. Nevalstiskais sektors nav viendabīga organizāciju grupa ar vienādiem mērķiem, funkcijām vai finansējuma avotiem. Tajā ir organizācijas, kas iesaistās lēmumu pieņemšanā un aizstāv dažādu sabiedrības grupu intereses, senioru, jauniešu un vietējo kopienu biedrības, profesionālās un nozaru organizācijas, sporta un kultūras biedrības un daudzas citas. Daļa dzīvo galvenokārt no biedru naudām un ziedojumiem, daļa īsteno projektus vai veic saimniecisko darbību, citas saņem publisko finansējumu par konkrētu uzdevumu veikšanu.
Arī premjera argumentācijā tiek runāts par “NVO”, vienlaikus kā pamatojumu izmantojot datus par finansējumu plašam biedrību un nodibinājumu lokam. Saliekot šo daudzšķautņaino un dažādi finansēto sektoru vienā ailē un publiskajā komunikācijā to vienkāršojot līdz “NVO finansējumam”, rodas maldīgs priekšstats par vienu viendabīgu sektoru, kas no valsts saņem noteiktu un acīmredzami apšaubāmu naudas summu.
Šāds priekšstats neatbilst realitātei.
Šāda vispārinājuma sekas izjūt nevis abstrakta statistikas kategorija, bet konkrētas organizācijas un cilvēki. Tās ir biedrības, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti aizstāvēt savas tiesības, sniedz atbalstu vardarbībā cietušajiem, ģimenēm, bērniem, senioriem un cilvēkiem krīzes situācijās. Tās ir organizācijas, kas ceļ trauksmi par korupciju, aizstāv cilvēktiesības un palīdz sabiedrībai iesaistīties lēmumu pieņemšanā.
Tās ir arī nelielas vietējās biedrības, kur cilvēki sanāk kopā, lai palīdzētu kaimiņiem, organizētu aktivitātes bērniem vai senioriem, saglabātu vietējās tradīcijas un veidotu savu kopienu. Arī tā ir pilsoniskā sabiedrība.
Šis nav stāsts tikai par NVO finansējumu. Tas ir arī stāsts par uzticēšanos.
Uzticēšanās nav tikai skaists vārds politikas plānošanas dokumentos. No tās ir atkarīgs, vai cilvēki ir gatavi iesaistīties, sadarboties un kopīgi risināt sabiedrībai svarīgas problēmas. Taču uzticēšanos organizācijām, cilvēkiem un arī lēmumu pieņemšanas procesam veido lēni, bet sagraut to var ļoti ātri.
Turklāt Latvijā uzticēšanās jau ilgstoši ir izaicinājums. Arī nupat publicētais OECD uzticēšanās pētījums rāda, ka Latvija daudzos uzticēšanās un valsts pārvaldes vērtējuma rādītājos atpaliek no OECD valstu vidējā līmeņa. Tas ir vēl viens iemesls īpaši rūpīgi izturēties pret to, kā publiskajā telpā veidojam vai graujam uzticēšanos - institūcijām, organizācijām un galu galā arī citam citam.
Protams, publiskais finansējums ir jāvērtē. Katram valsts budžeta eiro jābūt pamatotam, un sabiedrībai ir tiesības zināt, kam tas tiek izmantots un kādu rezultātu tas dod. Par šo principu strīda nav arī nevalstiskajā sektorā.
Taču bīstami ir tad, ja lēmumi par finansējuma samazināšanu vai pārtraukšanu tiek pieteikti publiski, pirms notikusi datos un izpratnē balstīta saruna ar iesaistītajām pusēm un izvērtētas šādu lēmumu sekas. Vēl jo vairāk, ja finansējuma atņemšana nevalstiskajām organizācijām no budžeta izvērtēšanas jautājuma kļūst par politiskās komunikācijas instrumentu un priekšvēlēšanu retorikas sastāvdaļu.
Ja nevalstiskās organizācijas publiskajā telpā tiek reducētas līdz valsts budžeta izdevumu pozīcijai, zūd izpratne par to lomu sabiedrībā un tiek grauta uzticēšanās organizācijām, kuru darbs daudzos gadījumos balstās tieši cilvēku gatavībā uzticēties un iesaistīties.
Tāpēc jautājums nav par to, vai drīkst pārskatīt publisko finansējumu nevalstiskajām organizācijām. Drīkst un vajag. Tāpat kā jebkurā citā jomā. Jautājums ir par procesu. Vai ir skaidrs, kādu problēmu ar konkrēto lēmumu mēģinām atrisināt? Vai zinām, kādas funkcijas par šo finansējumu tiek nodrošinātas un kas notiks pēc tā samazināšanas? Un vai sarunā par valsts budžeta efektivitāti neesam radījuši pavisam citu problēmu - neuzticēšanos veselam sektoram?
Diemžēl publiskajā telpā pateiktais nepazūd līdz ar nākamo sociālo tīklu ierakstu.
Šībrīža situācija atgādina mums visiem labi pazīstamo stāstu par Sprīdīti. Apņēmības pilns, viņš dodas pasaulē laimi meklēt. Mežā Sprīdītis pamana maldugunis un metas tās ķert, vieglas naudas tīkodams. Vējamāte viņu norāj: “Ko tu tos manus pabērnus trenkā?” un aicina drosminieku ķerties pie nopietnākiem darbiem, ja vien viņam pietiekot dūša. Mēs zinām, ka stāsta turpinājumā Sprīdītim nākas stāties pretī daudz nopietnākiem pretiniekiem.
Arī Latvijai ir ļoti reāli izaicinājumi: valsts drošība, ekonomikas izaugsme un konkurētspēja, budžeta ilgtspēja, demogrāfiskās pārmaiņas un sabiedrības polarizācija. To risināšanai nepieciešama ne tikai valdības rīcība, bet arī sabiedrības spēja sadarboties un uzticēties citam citam.
Tieši tāpēc laikā, kad mums priekšā ir tik daudz sarežģītu uzdevumu, nevajadzētu radīt jaunus konfliktus tur, kur nepieciešama sadarbība.
Domājot par valsts budžeta efektivitāti, būtu vērts rēķināt ne tikai to, cik iespējams ietaupīt, bet arī to, ko šajā procesā varam zaudēt. Jo var izrādīties, ka, ķerot maldugunis, paši vājinām to, kas mums būs nepieciešams, kad nāksies stāties pretī īstajiem Lutaušiem un Velniem.
Autore ir Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrības valdes locekle.
