Foto: Evija Trifanova, LETA.
Latvija nevar būt "tilts starp rietumiem un austrumiem".
Nesen kādā Latvijas Radio pārraidē no raidījuma viesa mutes izdzirdot tik bieži deldēto teicienu par Latvijas vietu starp rietumiem un austrumiem jeb mūsu valsti kā tiltu starp austrumu un rietumu pasauli, iedomājos, ka tad jau sanāk, ka mēs vai nu karājamies gaisā jeb dzīvojam uz tilta, vai arī mitināmies patiltē, kas arī nav tā pati labākā dzīves vieta, pat ja mazliet vairāk pasargā no aukstiem vējiem un lietus. Ne vienā, ne otrā gadījumā tas neliecina par ticību savai valstij kā stabilai un nozīmīgai vērtībai. No tā savukārt izriet secinājums, ka arī paši sevi kā šīs valsts iedzīvotājus mēs uzskatām par tādiem, kam pietiek ar vietu patiltē un nemaz nevajag kārtīgu mājokli.
Visticamāk, ka nav iespējams precīzi noskaidrot, kad un kādos apstākļos ir dzimusi šī ideja par mūsu valsti kā tiltu starp divām atšķirīgām pasaulēm, tomēr liekas nožēlojami, ka tā nav arī mirusi līdz ar Latvijas pilnīgu atgriešanos un iekļaušanos rietumu jeb Eiropas kultūrtelpā vārda plašākajā nozīmē pēdējā gadsimta ceturkšņa laikā. Lai arī pēdējā laikā varbūt mazliet retāk dzirdama sabiedriskajā sarunā, tomēr šī dzīvošanas patiltē ideja varētu būt nosēdusies diezgan daudzu Latvijas ļaužu zemapziņā, un no turienes ik pa laikam nodevīgi izlien saukļu "Eiropa mūs nesaprot", "Eiropa mums uzspiež" veidolā.
