Pagājušā gada oktobrī Latvijas Krievu savienības organizētā akcijā pret izglītību valsts valodā. Foto: Zane Bitere, LETA
Mēs dzīvojam izglītības karu laikmetā. Šie kari ir dažādi. Ir globālais izglītības karš starp izglītību nākotnei šeit un tagad, un izglītību virtuālajai nākotnei. Domāju, ka pasaulē augstajās tehnoloģijās un to apkalpošanas personālā un pašos „dzelžos” ir ieguldīts tāds milzums naudas, ka tāpēc vien virtuālā realitāte ir kļuvusi tikpat draudīga kā klimata krīze. Galējais globālā izglītības kara mērķis varētu būt cilvēka paškomunicēšanās: ar saviem iekšējiem orgāniem, maņām, bioķīmiskajiem procesiem sevī, klejošana pa savām smadzenēm. Taču tad pati no sevis atkritīs arī vajadzība dzīvot pilsoniskā sabiedrībā.
Taču ir arī lokāli izglītību kari starp dažādām valstīm. Parasti tie notiek starp tādu valstu izglītības sistēmām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ atrodas nevienlīdzīgā stāvoklī, piemēram, nav kopīgas starptautiskas organizācijas dalībvalstis, tātad tām nav kopīgas, vienojošas idejas par izglītības nākotni. Tas ir malds, ka iegūtā izglītība nepastarpināti, neizbēgami radīs cilvēku solidaritāti, nereti tās saturs vairāk šķir nekā apvieno.
