Zane Oliņa.
Izglītībā ar labiem nodomiem bruģējam ceļu... uz atkal labiem nodomiem
Beigt skolu 18 vai 19 gadu vecumā? Mācīties 11 vai 12 gadus? Sākt mācības no sešu vai septiņu gadu vecuma? Šī diskusija, kas patlaban noris publiskajā telpā, varbūt kādam ir politiski izdevīga, jo šādas izmaiņas iespējams uzskatāmi demonstrēt, taču tas primāri nav jautājums par izglītības kvalitāti vai skolu absolventu konkurētspēju.
Sešgadnieku nevarot laist uz skolu, jo tā mēs «laupām viņam saulaino bērnību», deviņpadsmitgadīgais velti «deldē skolas solu», jo kavējam viņu dzīvot īstu dzīvi. Daudz nopietnāks ir jautājums, vai šādā skolā vērts laiku tērēt tiem 7-18 gadus vecajiem nabadziņiem, kam tur būs jāiet šā vai tā.
No sabiedrības pašlaik ļoti vajadzīgs jauns un skaidrs pasūtījums jēgpilnām mācībām, kas izteikts nevis mācību ilgumā vai lappušu skaitā izglītības standarta dokumentos, bet konkrētā un visiem saprotamā redzējumā par nozīmīgām prasmēm un izglītības pieredzi, ko skolēns ir ieguvis, beidzot skolu. Ja nesāksim runāt par būtisko, nevis viegli saskaitāmo, tad tā arī staigāsim cits citam garām, domājot vienu, darot citu un iegūstot vēl ko citu.
