Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Pārlapoju 1991. gada dienasgrāmatu, ko rakstīju, kad dzīvoju Minhenē un strādāju Radio Brīvā Eiropa. Tur arī par augusta apvērsumu, kas varēja noslīcināt asinīs visu Baltiju.
«Nakts no 19. uz 20. augustu bija baisa. Uzņēmos kārtējo brīvprātīgo dežūru, bet vairākas stundas tik vien bija, ko darīt, kā no ziņu lentes plēst ārzemju aģentūru stulbos, remdenos tekstus un mēģināt ko jēdzīgu no tiem izspiest ziņu pārraidēm.» Atceros, ik pa brīdim durvis pavēra Ilvess [vēlākais Igaunijas prezidents], pilnīgi bāls, un jautāja, vai kas dzirdams no Rīgas. Baiļojos, ka plūdīs asins upes. Vakarpusē pārtrūka jebkādi sakari. Bet tad sāka pienākt ziņas no slepenā raidītāja un — ar pārtraukumiem — arī faksi no Latvijas, kļuva drusku vieglāk ap sirdi, un bija arī, ko ziņot ēterā. Paldies Dievam, bez līķiem.
