Sintija Kampāne-Štelmahere. Dārzs. Punctum, 2025.
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Kādudien mūsmājās ienāca Sintijas Kampānes-Štelmaheres dzejgrāmata Dārzs. Debesīs uzsniga citādais mēness, atnāca koki un apsēdās uz palodzes, atnāca jaunas durvis un klusēja, atnāca sniegavīri.
Tumši zaļi dziļdomīgais vāks atgādina ultrasonogrammu, un prātā neviļus ienāk un pielīp dzejnieka Leona Brieža 1987. gada grāmata Būtības dārzs. Dārzu (būtību) iespējams uzlūkot kā ideāltelpu, kurā no laika gala vienkopus harmoniski iemitinās pretstati — dabas stihija un kultūra, cilvēka radītāja domas un darbs. Līdzīgi kā miesas un gara, pilsētas un meža kopdarbā, es sev atgādinu.
Pirmāk protagoniste bija iestigusi tirgū zem letes, no turienes, saprotams, jātiek prom. Tomēr arī dārzā sākumā neklājas diez ko labi. Kamēr slāņi vēl nav atsegti, kamēr neesam saliekušies pazemībā, dārzs klepo un kauc, sīpolu sveces nav iedegušās, ainava saskaldīta, pavasaris iemarinēts. Atlicis viens vienīgs prieks — savā nodabā parunāties ar strazdiem. Ka tik vien nezāļu upe protagonisti nenoslīcina pavisam beigtu, bažījos. Šis dārzs apdraud arī gluži militāri — dārza gals iesauc un krata aiz pleciem.
