Publicitātes foto. Autore: Dacīte Beķere
Deja ir tikpat sena, cik cilvēka prasme staigāt un skriet. Deja fascinē cilvēku, rādot lietu skaistumu ar daudzveidīgiem izteiksmes līdzekļiem. Tomēr par mākslas darbu deja pārtop tikai tad, ja tajā ir jūtama cilvēka attieksme, personīga izpausmes klātbūtne. Pretējā gadījumā tas ir mehānisku kustību savirknējums.
Deja kā mākslas darbs, atdaloties no tās radītāja jeb autora, sāk savu "dzīvi", nonākot pie skatītājiem. Taču skatītājs šo mākslas darbu var ieraudzīt tikai ar dejotāja starpniecību. Savukārt dejotājs to var izpildīt, ja tam ir nepieciešamās spējas un dotumi, kas tiek attīstīti un veidoti deju skolotāja klātbūtnē.
Vēsturiski ir veidojies, ka deju skolotājs vienlaicīgi ir gan horeogrāfs (pats rada kustību savirknējumus kombinācijās), gan izpildītājs (tās demonstrējot audzēkņiem – dejotājiem), gan skatītājs (mācot, vērojot un novērtējot dejotāju sniegumu) un ikviena no šīm darbībām raksturo viņa līdzdalību dejas apguves un tapšanas procesā. Tātad deju skolotāja darbība ir saistīta ar dejas mākslu tās visplašākajā nozīmē, ko diktē viņa darba nepieciešamība.
