Publicitātes foto. Autore: Dacīte Beķere
Deja ir tikpat sena, cik cilvēka prasme staigāt un skriet. Deja fascinē cilvēku, rādot lietu skaistumu ar daudzveidīgiem izteiksmes līdzekļiem. Tomēr par mākslas darbu deja pārtop tikai tad, ja tajā ir jūtama cilvēka attieksme, personīga izpausmes klātbūtne. Pretējā gadījumā tas ir mehānisku kustību savirknējums.
Deja kā mākslas darbs, atdaloties no tās radītāja jeb autora, sāk savu "dzīvi", nonākot pie skatītājiem. Taču skatītājs šo mākslas darbu var ieraudzīt tikai ar dejotāja starpniecību. Savukārt dejotājs to var izpildīt, ja tam ir nepieciešamās spējas un dotumi, kas tiek attīstīti un veidoti deju skolotāja klātbūtnē.
Vēsturiski ir veidojies, ka deju skolotājs vienlaicīgi ir gan horeogrāfs (pats rada kustību savirknējumus kombinācijās), gan izpildītājs (tās demonstrējot audzēkņiem – dejotājiem), gan skatītājs (mācot, vērojot un novērtējot dejotāju sniegumu) un ikviena no šīm darbībām raksturo viņa līdzdalību dejas apguves un tapšanas procesā. Tātad deju skolotāja darbība ir saistīta ar dejas mākslu tās visplašākajā nozīmē, ko diktē viņa darba nepieciešamība.
Deju skolotājiem mūsdienās jāiegūst zinātnē un mākslā balstītu izglītību, kuras uzdevums ir skatīt kopsakarā mākslas pedagoģijas un izglītības praksi, kas attīsta indivīda spējas un gatavību kultūras vērtību apguvei un šo vērtību pavairošanai.
Latvijas augstākās izglītības iestādēs deju skolotāja profesiju iespējams apgūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA), kur tiek realizēta profesionālā bakalaura studiju apakšprogramma Skolotājs dejā un kultūras studijās. Topošo deju skolotāju studiju process ir pakārtots prasībām, kas sakņojas vērtībās, idejās un ideālos, kuri balstās uz saglabātajām un nākamajām paaudzēm nodotajām dejas pedagoģijas tradīcijām. Studiju procesā tiek nodrošināta uztveršanas, saprašanas un lietošanas izpratne par deju un tās valodu, veidojot pamatu topošo deju skolotāju profesionalitātei, kas nosaka un raksturo viņu pedagoģiskās darbības līmeni. Iegūstot deju skolotāja izglītību, studenti gūst pamata zināšanas, prasmes un iemaņas, kas viņiem dod tiesības mācīt dejas mākslu citiem.
Lai apgūtu deju skolotāja profesiju, studentiem svarīgi ir iegūt gan zināšanas pedagoģijā un psiholoģijā, gan spēju orientēties dažādos dejas mākslas žanros un stilos, prasmi metodiski un praktiski tos iemācīt citiem, varēt izveidot ne tikai dejas kustību kombinācijas, bet arī pašiem iestudēt dejas priekšnesumus, tai pat laikā mācoties izvērtēt savu kursa biedru sasniegumus. Studiju procesā ir iekļauti studiju kursi, kas nodrošina zināšanu un prasmju veidošanos dejas mākslā, kā arī veicina ikviena dejas žanra un stila apguvi un veido izpratni par skolotāja profesionālās darbības noteicošajiem komponentiem – dejas iestudēšanu, dejas izpildīšanu un dejas vērtēšanu.
Kļūt par deju skolotāju var tikai tāds cilvēks, kuram tas ir iekšējas nepieciešamības radīts aicinājums.
Kļūt par skolotāju – tas nozīmē iznākt visu priekšā uz pjedestāla, – tas nozīmē būt uzmanības centrā, kas deju skolotājam izvirza prasību būt sava darba profesionālim – sasniegt augstu mākslinieciskās un pedagoģiskās darbības līmeni, izmantojot teorētisko un praktisko zināšanu bāzi, jo dejas apguves procesā ikvienam dejotājam deju skolotājs ir centrālā figūra. Deju skolotāja ietekme var būt izšķiroša viņa audzēkņu turpmākās karjeras izvēlē. Skolotāja spēja ieinteresēt dejas mākslā var kļūt par impulsu jebkuram dejas mīļotājam kļūt par labu izpildītāju – dejotāju vai nākotnē izvēlēties deju skolotāja profesiju. Tātad deju skolotājam ir jāspēj iedvesmot un aizraut savus audzēkņus ar interesantu un daudzveidīgu kustību vingrinājumu izveidošanu un demonstrēšanu, kā arī prasmi izteikt aizrādījumus un uzslavas.
Deja un vēlme darboties ir cieši saistītas, kas ietver vēlēšanos dot un dalīties ar citiem savās zināšanās un prasmēs, domās un idejās, lai kopīgi sasniegtu rezultātu. Šī darbība ir aktivitātes izpausme, kas realizējas mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Pašreizējā situācijā deju skolotāju darbība izpaužas radošā pašrealizācijā, radošā jaunas vides adaptācijā, jaunos apstākļos, jaunos veidos un ar jauniem līdzekļiem. Tas nozīmē, ka deju skolotāja profesija vairs nav tikai indivīda aicinājums, bet kļūst arī par izaicinājumu saglabāt, bagātināt, attīstīt un pilnveidot dejas mākslu, lai turpinātu mācīt to citiem, jo cilvēkiem māksla vienmēr būs nepieciešama pilnvērtīgas dzīves izjūtai, pateicoties tai piemītošajai spējai netieši iedarboties uz pašām slēptākajām domām un jūtām.
