Ilustratīvs attēls. Pexels
Noticis noziegums. Vainīgais noskaidrots, vaina atzīta, sods piespriests un izciests. Taču, vai taisnīgumu var panākt tikai šādi?
Latvijā daļa sabiedrības uz šo jautājumu joprojām bieži raugās caur soda prizmu. Tieslietu ministrijas un Valsts probācijas dienesta kampaņa “Izlīguma ceļš sākas ar sarunu” kas īstenota Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) līdzfinansētā projektā “Atbalsts probācijas klientu resocializācijai”, aicina visus paskatīties plašāk – ko īsti nozīmē panākt taisnīgumu?
Atbilde no tiesību normu skatpunkta varētu būt jā. Likums ticis pārkāpts, atbildīgā persona ir noskaidrota, piemērotais sods ir izpildīts. Taču taisnīgums nav universāla patiesība. Vienā lietā valsts, cietušais, cilvēks, kurš nodarījis kaitējumu, un sabiedrība taisnīgumu var izjust ļoti atšķirīgi.
Tāpēc svarīgs ir ne tikai jautājums, cik bargam sodam jābūt, lai panāktu taisnīgumu. Tikpat būtiski ir – vai cietušais jūtas sadzirdēts? Vai cilvēks, kurš nodarījis kaitējumu, ir sapratis savas rīcības sekas un uzņēmies par tām atbildību? Un vai mūsu reakcija mazina iespēju, ka nodarījums nākotnē atkārtosies?
Strādājot ar taisnīguma atjaunošanas attīstību dažādās Eiropas valstīs, redzu, ka tradicionālā izpratne par kriminālo taisnīgumu joprojām lielā mērā balstās pieņēmumā, ka galvenā atbilde uz noziegumu ir sods. Noziegums tiek skatīts kā likuma pārkāpums, procesa centrā ir valsts un apsūdzētais, bet cietušais bieži paliek ierobežotākā lomā.
Taču cilvēka pieredze nebeidzas ar juridiskiem faktiem. Cietušajam var būt arī citas, ne mazāk svarīgas vajadzības: drošība, cieņpilna attieksme, informācija, atbalsts un nodarītā kaitējuma atlīdzināšana. Ir jautājumi, uz kuriem tiesas spriedums neatbild. Kāpēc tas notika? Vai cilvēks, kurš to izdarīja, saprot, ko man nodarījis? Vai tas var atkārtoties? Cietušajam var būt svarīgi izstāstīt, kā nodarījums patiesībā ietekmējis viņa dzīvi.
Tieši šeit sākas cita saruna par taisnīgumu – un arī virziens, kuru arvien vairāk attīsta Eiropā un kurā būtiski soļi jau sperti Latvijā.
Taisnīguma atjaunošanas pieeja uz noziegumu raugās ne tikai kā uz likuma pārkāpumu, bet arī kā uz cilvēkiem un attiecībām nodarītu kaitējumu. Tās centrā ir jautājums – kurš ir cietis, kādas ir iesaistīto vajadzības un ko iespējams darīt, lai kaitējumu labotu?
Tas nebūt nenozīmē atteikšanos no sekām. Nav pieļaujams, ka noziegums paliek bez sekām, un cilvēkam, kurš nodarījis kaitējumu, nebūtu jāuzņemas atbildība. Taču atbildība var nozīmēt vairāk nekā “tikai” sods.
Taisnīguma atjaunošana nav vieglākais ceļš
Izplatīts ir priekšstats, ka taisnīguma atjaunošana pāridarītājam ir vieglākais ceļš, kuru izvēlēties, taču tas ir maldīgs. Tradicionālajā kriminālprocesā kaitējuma nodarītājs var palikt salīdzinoši pasīvs – procesa beigās viņam tiek piemērots sods. Taisnīguma atjaunošanas procesā viņam var nākties uzklausīt cilvēku, kuram nodarīts pāri, sadzirdēt nodarījuma ietekmi un sastapties ar savas rīcības reālajām sekām. Izvēlēties šādu ceļu prasa drosmi.
Process ir brīvprātīgs un tiek veidots atbilstoši iesaistīto vajadzībām. Saruna var notikt klātienē, cietušajam satiekoties ar pāridarītāju, vai netieši ar neitrāla procesa vadītāja starpniecību. Cietušajam tā ir iespēja uzdot savus jautājumus, izstāstīt nodarījuma ietekmi un atgūt kontroles un drošības sajūtu.
To spilgti parāda cilvēku pieredzes stāsti, ar kuriem esmu sastapusies Eiropas Atjaunojošā taisnīguma forumā. Viens no tiem ir Ailbhe Griffith stāsts – šogad viņa saņēma Eiropas Atjaunojošā taisnīguma balvu par savu ieguldījumu šīs pieejas veicināšanā.
Pēc smaga seksuāla uzbrukuma vainīgais tika notiesāts un ieslodzīts, tomēr Ailbei palika sajūta, ka kriminālprocess vairāk koncentrējies uz pāridarītāja sodīšanu, nevis uz viņai nodarīto kaitējumu. Tāpēc pēc vairākiem gadiem viņa lēma satikt pāridarītāju rūpīgi sagatavotā taisnīguma atjaunošanas procesā – nevis tāpēc, lai saņemtu atvainošanos vai attaisnotu pāridarītāju, bet lai uzdotu savus jautājumus, izstāstītu nodarījuma ilgstošo ietekmi un atgūtu kontroles un noslēguma sajūtu. Vēlāk viņa šo pieredzi raksturoja kā dzīvi mainošu.
Tas nenozīmē, ka ikvienam cietušajam būtu jātiekas ar pāridarītāju. Taču šis stāsts parāda ko būtisku – sods un taisnīguma izjūta ne vienmēr ir viens un tas pats.
Ko Eiropas pieredze var dot Latvijai?
Eiropā nav viena ideālā modeļa, kuru Latvijai vajadzētu pārņemt. Beļģija ir viena no valstīm, kas tikusi tālāk plašākas pieejamības ziņā, savukārt Īrija, Skotija un Igaunija attīstību balsta stratēģijās un rīcības plānos. Būtiskākais nav atrast vienu “pareizo” modeli, bet radīt sistēmu, kurā cilvēkiem šī iespēja ir reāli pieejama.
No Eiropas perspektīvas Latvijas pieredzi vērtēju kā daudzsološu un attīstītāku, nekā tās redzamība dažkārt liek domāt. Taisnīguma atjaunošanas elementi jau ir Latvijas krimināltiesību sistēmā, un cietušā un pāridarītāja mediācija ir pieejama gan jauniešu, gan pieaugušo krimināltiesību jomā. Latvijas Valsts probācijas dienests ir arī ilgstošs un aktīvs Eiropas Atjaunojošā taisnīguma foruma profesionālās kopienas dalībnieks.
Nākamais solis būtu pāriet no atsevišķām iespējām uz sistemātisku pieejamību. Nepietiek ar to, ka process eksistē teorētiski. Cilvēkiem par šo iespēju ir jāuzzina, tā jāpiedāvā īstajā brīdī, kā arī kvalitatīvam procesam jābūt pieejamam neatkarīgi no dzīvesvietas vai nodarījuma smaguma.
Vai mūsu atbilde patiešām padara sabiedrību drošāku?
Sodam ir izmaksas, kas sniedzas tālāk par tiesas spriedumu. Ieslodzījums ir dārgs process nodokļu maksātājiem, bet tā sekas notiesātajam var būt arī zaudēts darbs un ģimenes attiecības, mazākas iespējas veiksmīgi atgriezties sabiedrībā un augsts atkārtotu pārkāpumu risks.
Arī cietušajam noziedzīga nodarījuma sekas nebeidzas līdz ar tiesas spriedumu. Tās var nozīmēt finansiālus zaudējumus, ietekmi uz fizisko un psihisko veselību, zemāku dzīves kvalitāti kopumā.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav tikai: cik bargs bija sods? Daudz būtiskāk ir jautāt – vai mūsu reakcija uz nodarīto kaitējumu patiešām padara mūsu sabiedrību drošāku, palīdz cietušajiem un samazina iespēju, ka kaitējums atkārtosies?
Noziegums nedrīkst palikt bez sekām. Taču, ja mūsu mērķis ir patiesi drošāka sabiedrība, ar soda bardzību vien nepietiek.
Autore ir Eiropas Atjaunojošā taisnīguma foruma (European Forum for Restorative Justice, EFRJ) izpilddirektore.
