Ilustratīvs attēls no pixabay.com
“Ir ārkārtīgi daudz pētījumu par to, kas notiek, kad ticam studentu [un līdzcilvēku – autores piez.] apdāvinātībai. Mēs pievēršam viņiem daudz uzmanības un gaidām no viņiem ko vairāk, ko īpašu. Mēs sagaidām no viņiem izcilību, un šīs gaidas no pareģojumiem pārvēršas realitātē.” Angela Duckworth, Grit: The Power of Passion and Perseverance[1]
Jau kādu laiku esam lielāka ģeopolitiska vienuma robežvalsts, gan iezīmējot sevi kartē kā “drošākas/labklājīgākas” pasaules daļu, gan arī tiešā veidā esot robeža – ceļa posms, kuru izmanto daudzi, meklējot drošāku un labāku dzīvi. Un, lai arī reizēm labprātāk pieveram acis, grūti izslēgt no apziņas šodienas pasaules realitāti. ANO Bēgļu aģentūra lēš, ka 66 miljoni cilvēku ir tikuši pārvietoti, mazliet vairāk par trešdaļu uzskatāmi par bēgļiem – cilvēkiem, kas bēguši no savas valsts[2]. Arī bēgšanas ceļš nekad nav bijis drošs, Vidusjūras šķērsošanu ieskaitot,[3] taču kopš decembra sākuma izšķīdis vēl kāds glābšanas salmiņš − pēc ilgstoša vairāku valstu spiediena glābēju kuģis Aquarius vairs neizies no Marseļas ostas. Uz BBC žurnālista jautājumu, kādas būs tiešās sekas šādam lēmumam, organizācijas Ārsti bez robežām (Médecins Sans Frontières) pārstāve Viktorija Rasela sausi un uzmanīgi atbild: “Cilvēki mirs.”[4]
