Baiba Zauere. Publicitātes foto.
Kad dzirdam vai lasām ekonomistus un politiķus runājam par Latvijas konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi vai nākotnes attīstības perspektīvām, nereti tiek pieminēti datu centri – mākslīgā intelekta (MI) infrastruktūras mugurkauls. Tas šķiet loģiski, jo mums ir daudz ūdens resursu dzesēšanas vajadzībām, daudz brīvas platības ar labiem optiskās šķiedras interneta savienojumiem, taču arvien nedraudzīgākais politiskais klimats investīcijām lētākas enerģijas ražošanā šo sapni par datu centriem un MI izaugsmi Latvijā draud atstāt tikai sapņu līmenī.
Bet kas tad īsti ir datu centri? Datu centrs ir ēka, kurā tiek izvietoti tūkstošiem serveru – jaudīgu datoru, kas glabā informāciju un veic aprēķinus tiešsaistes pakalpojumiem, mākoņkrātuvēm un arī MI modeļu apmācībai un darbībai. Šīm iekārtām nepārtraukti nepieciešama liela elektroenerģijas jauda un efektīva dzesēšana, tāpēc datu centru atrašanās vietas izvēle lielā mērā ir tieši atkarīga no piekļuves lētai, zaļai enerģijai un ūdens resursiem.
Dzirdēts ir daudz, bet redzēts – maz. Tas tāpēc, ka nozīmīgi objekti Latvijā ir niecīgā skaitā. Pērn atklātais “Delska” datu centrs Rīgā ir lielākās privātās investīcijas šajā sfērā. Vairumam investoru un klientu rūp, lai šādi datu centri būtu pēc iespējas zaļāki, tāpēc to galvenajai "degvielai" – megavatiem – jānāk no atjaunīgās enerģijas. Arī “Delska” datu centra 10 MW jaudu darbina Ziemeļeiropas saules un vēja enerģija. Jāakcentē – Ziemeļeiropas, nevis Latvijas.
Kad topošais “Tet” datu centrs runās ar potenciālajiem skaitļošanas jaudas klientiem, arī viņi noteikti saskarsies ar jautājumiem par enerģijas izcelsmi un tās zaļajiem sertifikātiem. Taču diemžēl sabiedrībā izplatītais uzskats, ka ar Daugavas kaskādi un hidroelektrostacijām pietiek gan pamata jaudām, gan augošas ekonomikas pieaugošajām energo vajadzībām, ir maldīgs un vairs nebalstās mūsdienu realitātē. Latvija ik gadu importē 30-35% patērētās elektroenerģijas. No tiem 65-70%, ko saražojam paši, apmēram ceturto daļu veido termoelektrocentrālēs (TEC) saražotās elektroenerģijas no importētas svešzemju dabasgāzes.
Jau gadiem tiek runāts par to, ka no informācijas laikmeta iesoļojam MI laikmetā; to piesauc arī vēlēšanu programmas. Šim jābūt nākamajam tehnoloģiju, ekonomikas un sabiedrības attīstības pagrieziena punktam, bet vai esam tam gatavi un spēsim izmantot tā iespējas? Ekonomikas modeļi, kas balstīti tranzīta “tiltā starp austrumiem un rietumiem”, kur kravas apsīkušas un drīz var tikt apstādinātas pilnībā, vai pakalpojumu sfēras “lēnajā tūrismā”, kura rādītājus pluina ģeopolitiskā situācija, Latvijai nav bijuši ilgtspējīgi. Tāpēc loģiski ir atgriezties pie gadsimtos pierādītās metodes – ražošanas. Ražošanas, kur lētākiem pašmāju resursiem – saulei, vējam un Daugavai – piešķiram pievienoto vērtību, kas tiek pieprasīta pasaulē, tostarp kā MI jauda.
Kā valstij mums kopumā būtu jācenšas, lai “Tet” – tātad valsts datu centrs – nebūtu pēdējās investīcijas MI infrastruktūrā Latvijā. Nākotnes ekonomika pieprasīs arvien zaļāku un arvien lētāku elektroenerģiju. Tieši tā būs galvenais indikators, kas signalizēs par valsts konkurētspēju un gatavību investīcijām ražošanā – ne tikai MI datu centros. Jo tieši tāpat kā mūsdienu rūpnīcas vairs netiek celtas ar augstiem dūmeņiem, tāpat arī neviens moderns mūsdienu tehnoloģiju uzņēmums nevēlēsies ar oglēm, dabasgāzi vai citiem fosilajiem resursiem ražotas jaudas, kas turklāt ir dārgākas nekā citās reģiona valstīs atrodamās. Tieši cena par megavatu nevis cena par degvielas litru būs noteicošais lielums, investoriem izvēloties, kurā valstī celt savus nākamos projektus.
Šai būtu jākļūst par Latvijas ekonomikas iespēju – diemžēl vairs neesam ne interneta, ne tehnoloģiju izstrādes lielvalsts. Tomēr izskatās, ka paši mērķtiecīgi sev “šaujam kājā”, priekšvēlēšanu laikā grozot likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, kas nosaka, ka pašvaldības var atteikties no vēja enerģijas projektiem, ja to teritorijā jau uzstādīti 150 MW ražojošās jaudas. Kontekstam – tās ir tikai 18 turbīnas. Nav skaidrs, no kurienes radies šāds 150 MW cenzs, bet tas ir, maigi izsakoties, savādi – noteikt vienādus jaudas griestus, ja visi novadi nav līdzvērtīgā situācijā. Reljefs, pierobežas zona, dabas liegumi un pieeja augstspriegumu līnijām katrā novadā atšķiras, reizēm pat izslēdzot šādu iespēju saknē. Pat ja novads redzētu ekonomisku loģiku attīstīt plašāku atjaunīgās enerģijas ražošanu, to var “norakt” skaļa minoritāte, kas apelēs, ka atteikuma tiesību griesti jau sasniegti.
Proti, pašvaldības varēs vai arī būs spiestas atteikties no tiešām investīcijām atjaunīgās enerģijas ražošanā, kas reāli vairotu vietējo kopienu labklājību, tai skaitā arī papildinātu tieši pašvaldības budžetu pašu spēkiem. Tajā pašā laikā turpinot saņemt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda “piešprices” no samaksātajiem iedzīvotāju ienākumu nodokļiem. Ņemot vērā Latvijas reģionu ekonomiskās attīstības tempus, tas vienkārši ir nesaimnieciski.
Latvijas Bankas aprēķini skaidri parāda, ka katrs eiro, kas ieguldīts vēja parku būvniecībā, Latvijas ekonomikai desmit gadu laikā radītu vairāk nekā 3 eiro. Tā ir vairāk nekā 200% investīciju atdeve, turklāt jārēķina, ka vēja parku ekspluatācijas laiks ierasti ir 30 gadi. LIAA aprēķini rāda, ka 30% no visām vēja parku investīcijām paliek lokālo novadu ekonomikā – būvniekiem, loģistikas uzņēmumiem, viesnīcām, ēdinātājiem, apsardzes firmām, teritoriju labiekārtotājiem u.tml.
Eiropas mērogā pēc saražotās vēja enerģijas esam viena no pēdējām valstīm – saražojam tikai 3% sava patēriņa, kamēr Eiropā vidēji tie ir 19%. Salīdzinot ar vistuvākajiem kaimiņiem, situācija ir vēl dramatiskāka: Latvijā uzstādītās vēja staciju jaudas (137 MW) ir piecreiz mazākas nekā Igaunijā (711 MW) un pat 18 (!) reizes mazākas nekā Lietuvā (2535 MW).
Ja Latvija patiesi grib būt spēlētāja MI laikmetā, nevis tikai skatītāja no malas, ja gribam dubultot ekonomiku un palielināt enerģētisko neatkarību, kā to pieteikuši politiskie spēki, tad lēmumiem par enerģētikas nākotni jābūt saskanīgiem ar šo ambīciju, nevis tai pretrunā. Likumu grozījumi, kas papildus bremzēs atjaunīgās enerģijas attīstību, nāk brīdī, kad katrs zaudētais megavats ir zaudēta investīcija, zaudēta darba vieta un zaudēts solis tuvāk konkurētspējīgai, ilgtspējīgai ekonomikai.
Izvēle ir pavisam vienkārša: vai nu mēs turpinām baidīties un maksājam dārgi par importētu gāzi, vai arī izmantojam savus resursus un kļūstam par reģiona zaļās enerģijas un tehnoloģiju mezglu. Politiķiem un lēmumu pieņēmējiem ir jāsaprot – bez lētas, Latvijā ražotas un zaļas elektroenerģijas nebūs ne datu centru, ne jaunu rūpnīcu, ne ilgtermiņa labklājības. Ja neizmantosim šo iespēju tagad, kamēr investoru interese un tehnoloģija to vēl atļauj, datu centri, jauna un moderna ražošana, kā arī ar to saistītās nozares Latvijā paliks tikai sapnis.
Autore ir Vindr uzņēmumu grupas Latvijā vadītāja.
