Apgredzenotie jaunie putni atgriežas savā dabiskajā vidē. Kakla gredzens tiem izdzīvot netraucē. Vairumā gadījumu tas saplaisā un nokrīt dažu gadu laikā, uz mūžu paliek tikai metāla gredzens ap kāju.
Piecu dienu ekspedīcija Kurzemes purvos, kopā ar zinātniekiem dzenoties pakaļ ziemeļu gulbjiem
Kurzemes laiks ir divpadsmit dienā, vēsta radiobalss automagnetolā, un ēterā seko kaut kas no Saldus saules repertuāra. Taču noklausīties latviešu roka gabalu līdz galam nesanāk, jo mums priekšā nobremzē baltais busiņš, kuram sekojam pa dubļainu meža ceļu kaut kur Aizputes apriņķī. Ekspedīcijas vadītājs - Latvijas Dabas muzeja ornitologs, Latvijas Gulbju izpētes biedrības priekšsēdētājs, bioloģijas doktors un vienkārši labs cilvēks ar plašo slāvu sirdi Dmitrijs Boiko - izrausies laukā un palūkojies tālskatī uz aizaugušo mazpurvmalas dīķi, noziņo visiem stāvokli vietējo gulbju ģimenē. Niedru ligzdā četri mazuļi. Pēc dažiem mirkļiem Artūrs Kārkliņš, ģenētikas maģistrs, ar mednieka straujumu štropē vaļā laivu no sava zaļā forestera jumta, vienlaikus pa brikšņainajām dīķa krastmalām izkomandēdams pārējos, pārsvarā topošos un esošos bioloģijas bakalaurus.
