Skats uz Rozenbaha peldētavu 20. gadsimta sākuma Rīgā
Pie Pontonu tilta Daugavas vidū noenkurotā Rozenbaha peldētava no 19. gadsimta vidus līdz pat Pirmajam pasaules karam vasaras sezonās bija obligāta Rīgas ainavas sastāvdaļa
Pirmais, kurš atskārta, ka, lietas pareizi nostādot, ilgtermiņa biznesam der pat vēsie Daugavas viļņi, bija Rīgas tirgotājs Johans Gotfrīds Verners-Rozenbahs. Te slavēta, te pelta, tautas mutē viņa vārdu nesošā peldētava īpašniekiem nesa it labu peļņu. «Ieiešana, ja gribi, lai tev būtu pavēnis, kur izģērbties, maksā tikai nieka 10 vai 12 kapeikas no personas,» 1886. gada augustā rakstīja Baltijas Vēstnesis.
Plostveida, pie krasta vai tiltiem pietauvotas peldošas upju peldētavas, protams, nebija nekas tikai Rīgai vien raksturīgs. Rietumeiropas lielākajās pilsētās tādas sāka ieviesties jau 18. gadsimtā līdz ar apgaismības idejām par ūdensprocedūru lietderību, higiēnu un peldi kā ķermeņa un gara veselības uzlabotāju. Eiropā pirmā šāda veida konstrukcija 1760. gadā parādījās Parīzē, 1781. gadā arī Vīnē. Turklāt 19. gadsimta sākumā peldēšana guva atzinību arī dāmu aprindās.
