Pēteris Bajārs: «Mans pētījums būtu apstājies strupceļā, ja nebūtu saticies ar viņa mazbērniem, kuri dzimtas mājā un šķūnī bija atraduši vectēva arhīvu.» Foto — Ieva Salmane
Arhitekts Pēteris Bajārs veicis pētījumu par Ansi Kalniņu — profesijas kolēģi, kurš bija viens no ievērojamākajiem un progresīvākajiem latviešu arhitektiem pirms aptuveni 100 gadiem. Tas ir stāsts ne tikai par ēkām, bet arī par dzīvo vēsturi un cilvēku likteņiem
Pētera Bajāra plānotājā jau divus gadus piektdienas ierakstītas kā Anša Kalniņa dienas, kas veltītas tikai šī Latvijas pirmās brīvvalsts laika arhitekta (1903—1944) biogrāfijas un mantojuma pētniecībai. Kas bija Ansis Kalniņš? Izrādās, viens no izcilākajiem sava laika modernistiem, kura vārds dažādu vēsturisku apstākļu dēļ nogrimis gandrīz pilnīgā aizmirstībā. Bet 72 gadus pēc Anša piedzima Pēteris, kurš pieaugot kļuva «apsēsts» ar modernisma arhitektūru. Staigājot pa Rīgas ielām, ievēroja atšķirīgās, izsmalcinātās ēkas, līdz atklāja, ka tās ir arhitekta Anša Kalniņa projektētas. Meklējot informāciju par Kalniņu, visai ātri nonāca strupceļā. Bet laimīgu sakritību dēl pamazām uzgāja arvien vairāk arhīvu un liecību bagātību, līdz Kalniņa pētniecība kļuva gandrīz par apsēstību. Šis pētījums vēstī par Latvijas arhitektūras mantojumu, kas bijusi pasaules klases līmenī. Vienlaikus tas stāsta par laikmetiem, personībām un likteņiem. Pat mīlestību.
