2017_09_reinis_p_avi__.jpg
Ja Latvija vēlēsies Eiropas kartē būt kas vairāk par nīkuļojošu provinci, kultūras identitātes jautājumiem būs izšķiroša loma zināšanu ekonomikā, uz ko jāpāriet tuvākajos gadu desmitos
Jo sabiedrība, kas nerada kultūru, to importē. Vienkāršojot - latviešu labklājības līmenis ilgtermiņā atšķirsies, vai mēs, svinot Jāņus, dzersim Latvijā ražotu alu, vai, svinot Valentīndienu, dāvināsim cits citam Ķīnā ražotas sirdis (ar latviešiem šeit un turpmāk es domāju Latvijas iedzīvotājus). Valstij būtu tālredzīgi jāizmanto esošā vara pār nacionālo atribūtiku - karogu, ģerboni, himnu, svētkiem un valodu -, lai sekmētu tautas laikmetīgu attīstību.
Vispirms par karogu un himnu. Mūsdienu Latvija gan teritoriāli, gan iedzīvotāju sastāva ziņā būtiski atšķiras no XX gadsimta sākuma republikas, tāpēc būtu loģiski tās nacionālo atribūtiku pārskatīt atbilstoši laikmeta garam. Mēdz teikt, ka latviešu identitātes problēmas slēpjas sašķeltībā. Tādā gadījumā tieši auseklītis ir latviešu vienotības simbols - tā īsā laika sprīža simbols, kad teju 90% latviešu skatījās vienā nākotnē. Līdz ar to auseklītim ir daudz lielākas tiesības būt Latvijas ģerbonī nekā trīs zvaigznēm, kuras jau pašas par sevi simbolizē mākslīgu veidojumu. Ar auseklīti varētu teicami bagātināt arī Latvijas karogu. Mūsdienu Latvijas neatkarības cīņas tika izcīnītas uz barikādēm, Baltijas ceļā un dažādās demonstrācijās. Kāpēc par šiem notikumiem nav stāstīts Latvijas himnā?
