Kāpēc Latvija vairs nevar uzturēt esošo slimnīcu tīklu?

Kreņķīgs izskaties, rīta apgaitas laikā pacientam saka ārsts Jānis Sergejenko. Sarunu dzirdu gaitenī, ejot garām palātai. Dakteris stāv ar muguru pret durvīm, bet mirkli vēlāk esam iepazinušies, un viņš pastāsta, ka vienmēr novērtē ne tikai pacientu fizisko, bet arī emocionālo stāvokli. «Cilvēkiem ļoti patīk, ja ar viņiem aprunājas. Tā ir vecā skola!»

Omulīgais pensijas vecuma dakteris strādā Saldus medicīnas centra aprūpes nodaļā. Uz šejieni pēc operācijām vai akūtām saslimšanām no Rīgas, Liepājas vai Kuldīgas slimnīcām pārved pacientus, kuriem jāturpina ārstēties. Tas lielajiem stacionāriem ļauj atbrīvot vietu akūtiem pacientiem. Lielākā daļa aprūpes nodaļas pacientu ir vecāki cilvēki — ne tikai vietējie, bet arī no Rīgas un citiem novadiem. Pārvešanu īsteno speciāla brigāde, par to maksā valsts.

Aprūpes nodaļa ir vienīgā, kas pēc 2009. gada slimnīcu reformas Saldus medicīnas centrā nodrošina stacionāro ārstēšanu visu diennakti. Tajā ir 25 gultasvietas. Vidēji aizņemtas 20 — šāda 80% noslodze esot optimāla. «Pieprasījums būtu lielāks, taču reizēm nākas atteikt, jo par pārstrādi Nacionālais veselības dienests nemaksā,» stāsta galvenā ārste Jeļena Mjasņikova. Pacientu skaitu regulē valsts piešķirtās kvotas.

Vēl šajā Saldus medicīnas centra piecstāvu ēkā darbojas dienas stacionārs, kurā nonāk pacienti pēc ķirurga vai traumatologa plānveida operācijām. Pieejams plašs ambulatoro pakalpojumu klāsts: ģimenes ārsti, speciālisti, rehabilitācija un fizioterapija, laboratorijas izmeklējumi, vizuālā diagnostika. Darbojas arī Nefro klīnika, kur procedūras veic nieru slimniekiem, un steidzamās medicīniskās palīdzības punkts. Telpas lielākoties izremontētas, arī no ārpuses ēka sakārtota. To siltināja jau pēc tam, kad 2009. gada reformā likvidēja slimnīcu, saka valdes priekšsēdētājs Kristaps Kokins, kurš ir amatā kopš pagājušā gada novembra.

Kā plānots pārveidot?

Saldus medicīnas centrā var gūt priekšstatu par to, kā slimnīcas ar mazu pacientu skaitu varētu darboties pēc jaunās reformas, ko Veselības ministrija sāks šogad un pabeigs 2029. gadā. «Slimnīcu tīklu nepieciešams sakārtot, lai nodrošinātu augstāku veselības aprūpes kvalitāti un tādu pakalpojumu klāstu, pēc kuriem ir lielāka vajadzība,» skaidro ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka. Ņemot vērā demogrāfijas tendences, lielākās vajadzības pašlaik ir vecākiem pacientiem ar hroniskām slimībām. «Tāpēc katrā novadā vairs nav nepieciešama augsta līmeņa slimnīca, kas sniedz specializētus pakalpojumus.»

Patlaban stacionāro veselības aprūpi Latvijā nodrošina 41 slimnīca. Pēc pakalpojumu apjoma un sarežģītības tās iedalītas piecos līmeņos, bet dažas ir specializētas, piemēram, Rīgas Dzemdību nams vai rehabilitācijas centrs Vaivari. Atkarībā no līmeņa slimnīcām jānodrošina noteikts skaits obligāto profilu, piemēram, terapija, ķirurģija, neiroloģija. Papildus var realizēt izvēles profilus. Kopumā to ir 29. Pēc sniegto pakalpojumu groza Nacionālais veselības dienests, kas dala valsts budžeta naudu, aprēķina finansējuma apjomu.

Jaunais plāns paredz līmeņu skaitu samazināt līdz trīs. Lokālā līmeņa slimnīcās paliktu terapijas profils un neatliekamās palīdzības nodaļa. Reģionālā līmeņa slimnīcām būtu jārealizē pieci pamatprofili — terapija, dzemdniecība, ķirurģija, pediatrija un traumatoloģija. Savukārt augstākajā līmenī šiem pieciem klāt nāktu arī specializētāki pakalpojumi, piemēram, insulta vienība, kardioloģija, onkoloģija. Nevienu slimnīcu nav paredzēts slēgt, norāda Janka. Bet ko iesākt ar specializētajām slimnīcām, ministrijā vēl nav izlemts.

Papildus tam paredzēts veicināt pacientu pārsūtīšanu no viena līmeņa iestādes uz citu. Tas nozīmē — ja lokālā slimnīcā apjauš, ka diagnoze ir par smagu, pacientu nosūta uz augstākas specializācijas dziedinātavu. Kad nepieciešamā manipulācija tur veikta, ārstēšanu pabeidz lokālajā slimnīcā. «Lai nav tā, ka pacientam uzreiz pēc sarežģītas operācijas jādodas mājās,» norāda Janka. 

Kritērijus, pēc kādiem noteiks stacionāra līmeni, paredzēts izstrādāt līdz jūlijam. «Noteikti ņemsim vērā attālumu no dzīvesvietas līdz slimnīcai, spēju nodrošināt cilvēkresursus un drošības aspektu,» min Janka. Paredzēts konsultēties arī ar Aizsardzības ministriju. Tā gan negrasās sniegt viedokli par konkrētu slimnīcu turpmāko darbību. «Mums ir svarīgi, lai krīzes situācijās ārstniecības iestādes spētu turpināt darbu, nodrošinot neatliekamo, ķirurģisko, traumatoloģisko palīdzību,» norāda Aizsardzības ministrijas pārstāve Anete Gnēze.

Slēgts. Nav traumatologa

Kamēr stacionāru kritēriji nav definēti, ministrija nesteidz publiski runāt par konkrētu slimnīcu pārveidi. Taču starp tām, kurām profilu klāsts būs jāpārskata, visticamāk, būs arī Jēkabpils Reģionālā slimnīca. Pēc pašreizējiem noteikumiem, tur jānodrošina traumatoloģijas profils, taču speciālistu trūkuma dēļ jau gadiem ar to ir problēmas. Kad 2024. gadā Ir rakstīja par gaidāmo reformu, iedzīvotājiem palīdzību vajadzēja meklēt Madonā. Drīz pēc tam Jēkabpils slimnīcai izdevās pieņemt divus traumatologus, taču tagad šis profils atkal ir slēgts. Iemesls — slimnīca abus traumatologus februārī atstādināja no darba, jo saņēma trauksmes zvanus par nekvalitatīvu ārstēšanu no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas. «Šie signāli bija kliedzoši,» uzskata Jēkabpils slimnīcas valdes priekšsēdētājs Ervīns Keišs. Rīgas ārsti ziņoja par vismaz pieciem gadījumiem pēdējā gada laikā, kad nācies labot Jēkabpils kolēģu kļūdas. Sākotnēji viņi atstādināti uz trim mēnešiem, bet termiņu varētu pagarināt, pieļauj Keišs. «Esam saņēmuši vēl vairākas sūdzības.» Sākta pārbaude arī Veselības inspekcijā. Atrast aizvietotājus pagaidām nav izdevies, lai gan piedāvājums ir dāsns: vidējā alga 6500 eiro mēnesī un nodrošināta dzīvesvieta.

Vai nebūtu prātīgāk no traumatoloģijas profila atteikties? Keišs uzskata, ka jācīnās par tā saglabāšanu, jo 60 kilometru attālumā atrodas Sēlijas poligons un Jēkabpils ir salīdzinoši tuvu NATO austrumu robežai.

«Ārstēties tur negribu»

«Cilvēki aizvien biežāk saka — slimnīcu vajag saglabāt, bet paši ārstēties tur negrib,» novērojusi ministrijas pārstāve Janka. Viedokli, ka nopietnāku problēmu gadījumā vienīgais ceļš ved uz Rīgu, sarunās ar reģionu iedzīvotājiem uzklausu arī es. Tāpat arī vairākus stāstus, kas liek aizdomāties par veselības aprūpes kvalitāti zemākā līmeņa slimnīcās. Vairāki no tiem bija par Bausku.

«Bauskas slimnīcā vairākkārt ārstējusies mana vecāmāte,» iesāk rīdziniece Irina Sadovska. Pērn maijā bijis gadījums, kad mediķi brīdinājuši ciemos atbraukušo mazmeitu: pacientei nedrīkst neko dot ēst, jo viņai jau trīs dienas ir caureja. Iztaujājot sīkāk, Irina uzzināja, ka vecaimātei nedod ne tikai ēst, bet arī medikamentus simptomu mazināšanai. «Iedeva tikai manas uzstājības pēc.» Turklāt mediķi pret vecomāti izturējušies ļoti neiejūtīgi. Gulošā paciente nav pietiekami bieži grozīta, tāpēc uz papēžiem sāka veidoties izgulējumi, bet no neuzmanīgās grozīšanas — lieli zilumi uz gurniem un augšstilbiem.

Tajā pašā palātā gulējusi arī sieviete, kura plēsusi nost autiņbiksītes, tāpēc abas rokas piesietas pie gultas. «Kad jautāju personālam, kāpēc viņa ir piesieta, atbilde skanēja — tā vajag,» Irina ir sašutusi. Viņasprāt, Bauskā slimnīca noteikti ir nepieciešama, taču sistēma tajā jāmaina. Jāievieš regulāra aprūpes kvalitātes kontrole, stingrākas prasības attieksmei pret pacientiem, iespēja anonīmi sniegt atsauksmes.

Bauskā darbojas pirmā jeb zemākā līmeņa slimnīca. Valdes locekle Margarita Epermane atzīst, ka pagājušajā gadā saņemtas vairākas sūdzības un katra izvērtēta. Vienu ārstniecības personu — slimnīcā neatklāj, vai tas bija ārsts vai cits darbinieks — gada beigās atstādināja un pēc pārbaudes veikšanas šā gada sākumā atbrīvoja no darba. «Bija kvalitātes un profesionalitātes neatbilstības mūsu standartiem un vērtībām, arī komunikācijas ziņā ar pacientiem un viņu tuviniekiem,» pamato Epermane. Taču Veselības inspekcija par šo mediķi noslēgusi pārbaudi, un pārkāpumi nav konstatēti. Inspekcija norāda, ka atbrīvošana bija slimnīcas lēmums un nav saistīta ar inspekcijā saņemto iesniegumu, par kuru sāka pārbaudi.

Lai situāciju Bauskas slimnīcā uzlabotu, šis gads nodēvēts par kvalitātes stiprināšanas gadu, tai pievērš pastiprinātu uzmanību dažādās pārbaudēs, iekšējos auditos. «Nebūsim toleranti pret profesionalitātes neievērošanu!» sola Epermane, kas slimnīcu vada trīsarpus gadus.

Dārgākais ārstēšanās veids

Ilgāk slimnīcu reformu nedrīkst vairs atlikt, norāda Valsts kontrole, kas pērn rudenī nāca klajā ar revīzijas ziņojumu par stacionāro veselības aprūpi. Tai pievērsās tāpēc, ka bija nepārtraukti nozares signāli par ilgstošu finansējuma trūkumu. Meklējot atbildi uz jautājumu, vai naudu var tērēt efektīvāk, fokusējās uz slimnīcu pakalpojumiem. «Tā ir visdārgākā veselības aprūpes forma,» pamato Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, kuras vadītais departaments veica revīziju. Stacionārajai palīdzībai tiek aptuveni 40% no visa veselības budžeta. Kopš 2021. gada summa pieaug vidēji par 8% gadā un nu jau pārsniedz 700 miljonus eiro.

Valsts kontrole analizēja datus par 2021.—2024. gadu. Pētījumā iekļāva visu piecu līmeņu slimnīcas. «No racionālā viedokļa slimnīcu tīklu vajadzēja pārskatīt jau sen,» secina Āboliņa. Jau agrāk Veselības inspekcijā veikta pārbaude rāda — 10 no 41 slimnīcas neatbilst līmenim, kādu tām nosaka Ministru kabineta noteikumi. Daudzviet grūtības rada traumatoloģijas, oftalmoloģijas, pediatrijas profila nodrošināšana. Galvenais problēmu cēlonis ir akūts personāla trūkums. Saskaņā ar metodoloģiju, kas izmantota pētījumā par darbaspēka stratēģiju, Latvijā trūkst 1675 ārstu, informē Veselības ministrijā.

Jēkabpils slimnīcā pašlaik trūkst vairāku desmitu darbinieku, atzīst vadītājs Keišs. Lai nodrošinātu visu profilu pieejamību, daudzi strādā virsstundas. Bet par virsstundu darbu jāmaksā vairāk, tāpēc palielinās izdevumi. «Par virsstundu darbu reģionālās slimnīcas maksā vairākus simtus tūkstošu, atsevišķas — pat tuvu miljonam,» zina teikt Keišs.

Uz pārāk lielu ārsta darba slodzi norāda arī Valsts kontrole. Dažam gan skaitļi ir tik lieli, ka rada aizdomas. Kāds čakls anesteziologs vienā slimnīcā dežurējis 424 stundas mēnesī jeb katru dienu pa 14 stundām, turklāt brīžiem pat 96 stundas pēc kārtas. Šādi skaitļi veidojas tad, ja ārsts apvieno darbu uzņemšanā ar pienākumiem citās nodaļās, skaidro Āboliņa. Pēc noteikumiem, tas nav atļauts. Bet rekordists ir kāds nesertificēts ķirurgs, kurš var strādāt tikai sertificēta speciālista uzraudzībā, — darbojoties četrās slimnīcās, viņš savācis 452 stundas mēnesī jeb 15 stundas katru dienu.

Kāds dzemdību speciālists spēj zibenīgi pārvietoties: beidzot darbu vienā slimnīcā, uzreiz sāk dežūru citā, lai gan tā atrodas divu stundu brauciena attālumā. Savukārt pediatrs neonatologs divās slimnīcās strādā pat vienlaikus. «Tas nozīmē, ka vienā no vietām ārsts noteikti klāt nav bijis,» norāda Āboliņa, bet visus akmeņus nemet tikai dakteru lauciņā. Par fiktīvu nodarbinātību atbildība jāprasa no iestādes vadītāja.

Dzirdot šos skaitļus, pacientei Ņinai (vārds mainīts) uzreiz nāk prātā kādā reģionālajā slimnīcā pieredzētais. Viņa pērn tur vērsās ar akūtām vēdersāpēm. Uzņemšanā pacienti uzklausīja jauna speciāliste, nosūtīja uz analīzēm. Procedūru kabinetā asinis no vēnas noņēma cita sieviete, bet vēlāk par analīžu rezultātiem un turpmāko rīcību informēja vēl trešā mediķe. Tikai mājās, pārlasot slimnīcas izrakstu, Ņina ieraudzīja, ka uz dokumenta uzliktais ārsta zīmogs un paraksts apliecina — viņu ārstējis dakteris! «Biju izbrīnīta, jo neviena vīrieškārtas persona ar mani tajā dienā uzņemšanā nekontaktējās.» Līdzīgu neatbilstību pieredzējusi, nonākot tās pašas slimnīcas traumpunktā.

Nereāli tarifi

Kāpēc trūkst speciālistu? Viens no iemesliem — valsts apmaksāto pakalpojumu tarifi ir pārāk zemi, lai ārstam nodrošinātu atbilstošu samaksu. To secinājusi Konkurences padome, divu gadu garumā veicot veselības tirgus uzraudzību, kas noslēdzās martā. Pētījumā analizēja gan privāto, gan publisko ārstniecības pakalpojumu sniedzēju datus.

Citās OECD dalībvalstīs, arī Lietuvā un Igaunijā, tarifus regulāri pārskata. Latvijā, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu, tas nav darīts gadiem. 

Rezultātā virkne tarifu ir zemāki par pašizmaksu, stāsta Konkurences veicināšanas departamenta vecākais jurists Artūrs Grīgs. Piemēram, ultrasonogrāfijas faktiskās izmaksas ir 20,11 eiro, bet Nacionālais veselības dienests par to maksā 10,23 eiro, pacients — četru eiro līdzmaksājumu. Savukārt maksas pakalpojumu cenrādī par to prasa 35—60 eiro. «Sanāk, ka pacients, kurš maksā pats vai izmanto veselības apdrošināšanas polisi, šobrīd daļēji sedz valsts noteiktā tarifa neatbilstību,» saka Grīgs. Līdzīga situācija ir oftalmoloģijā.

Tarifu veido vairākas komponentes, un ārsta darba samaksai ir atvēlēta mazākā daļa. Mediķi to zina, tāpēc «ārstniecības iestāžu vadībai nākas «vingrot» un piesolīt citus labumus», tajā skaitā iespēju sniegt maksas pakalpojumus vai apvienot darbu vairākās pozīcijās.

Uz tarifu neatbilstību realitātei norāda arī Saldus medicīnas centrā. Pēc pacientu pārvešanas no augstāka līmeņa slimnīcām nereti atklājas, ka viņiem vajadzīga nevis vienkārši medicīniskā aprūpe, bet gan sarežģīta ārstēšana, ko saņemtais valsts finansējums ne vienmēr sedz. Tiek atvesti guloši cilvēki, kurus nepieciešams regulāri grozīt, pacienti ar trahiostomu jeb atveri elpošanai kaklā vai ar zondes barošanu, piemērus uzskaita galvenā ārste Jeļena Mjasņikova. «Bet galā tiekam!» Tikai rezultātā veidojas zaudējumi. Finanšu situāciju palīdz izlīdzināt maksas pakalpojumu sniegšana un nomnieku maksājumi par telpu īri.

Veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV), dzirdot šo stāstu, māj ar galvu. Par tarifu neatbilstību viņš zina un piekrīt, ka nepieciešamas izmaiņas. Tās arī notikšot — tarifus plānots pārskatīt pakāpeniski trīs četru gadu laikā. Tas iešot kopsolī ar slimnīcu reformu.

Pacienti no augstāka līmeņa slimnīcām Saldus medicīnas centrā nonāk pēc tam, kad stāvoklis stabilizēts. «Visbiežāk tie ir vientuļi cilvēki vai tādi, kuriem radinieki nevar nodrošināt aprūpi mājās,» novērojusi galvenā ārste Jeļena Mjasņikova. Foto — Andrejs Sergejevs

Viens pacients trijās nedēļās

Taču reģionu slimnīcās kvalitātes problēmas rada ne tikai ārstu, bet arī pacientu trūkums. «Ārsta spēja un prasme reaģēt var nebūt pietiekama, ja pie viņa reti nonāk pacienti ārkārtas situācijā,» uzsver Āboliņa no Valsts kontroles. Šajā ziņā pārsteidzošu ainu kontrolieri atklāja uzņemšanas nodaļās, kur sniedz neatliekamo palīdzību. Pašlaik Latvijā tādas ir 36, bet vairāk nekā trešdaļa visu akūto pacientu nonāk dažās visaugstākā līmeņa un gandrīz tikpat ceturtā līmeņa slimnīcās. Tāpēc noslodzes amplitūda sanāk ļoti plaša — no 36 pacientiem dienā ceturtā līmeņa slimnīcā līdz tikai vienam pacientam 20 dienu laikā pirmā līmeņa iestādē. Zemākie rādītāji fiksēti Līvānos, Limbažos, Krāslavā un Preiļos.

Līvānos, kur pirmā līmeņa slimnīca lielākoties veic plānveida ārstēšanu, neatliekamās palīdzības brigādes atved mazāk par 20 pacientiem gada laikā. Bet par šīs iespējas nodrošināšanu valsts samaksā slimnīcai 750 tūkstošus eiro gadā, aprēķinājusi Valsts kontrole. Veselības inspekcija jau iepriekš norādījusi, ka jāpārtrauc finansēt uzņemšanas nodaļas pirmā un otrā līmeņa slimnīcās, kas kopumā izmaksā 12,5 miljonus eiro gadā.

Patiesībā uzņemšanas nodaļa Līvānu slimnīcā apkalpo vairāk pacientu, apgalvo novada domes priekšsēdētājs Dāvids Rubens. Valsts kontroles statistikā neparādās pacienti, kuri ierodas saviem spēkiem. Viņi pēc konsultēšanās ar ārstu gan visbiežāk dodas meklēt palīdzību citur, jo Līvānos akūtos gadījumos iespējams veikt tikai vienkāršas manipulācijas. Pirmā līmeņa slimnīcu uzņemšanā visu diennakti dežurē tikai internā profila speciālists, piemēram, terapeits vai ģimenes ārsts. Pa dienu ir arī ķirurgs vai traumatologs, bet anesteziologa klātbūtne nav paredzēta. Līvāniem tuvākā augstāka līmeņa slimnīca atrodas 25 kilometrus attālajā Jēkabpilī, līdz Daugavpilij jābrauc 60 kilometru.

Pavisam bez akūtās palīdzības Līvānus gan nav paredzēts atstāt — kā nekā, tur darbojas divi lieli optiskās šķiedras uzņēmumi. Veselības ministrija iecerējusi tur atvērt steidzamās medicīniskās palīdzības punktu. Pēc Valsts kontroles aprēķiniem, tas gadā izmaksātu par pusmiljonu eiro mazāk un sniegtu situācijai atbilstošāku pakalpojumu. Slimnīca pieder pašvaldībai, un Rubens izmaiņām gatavs piekrist, ja ietaupīto finansējumu novirzīs primārās veselības aprūpes stiprināšanai: «Apzināmies, ka neesam Latgales medicīnas centrs.»

Steidzamās medicīniskās palīdzības punkts jau darbojas Saldus medicīnas centrā. Tur dežurē ārsta palīgs, pieejama vizuālā diagnostika, stāsta valdes priekšsēdētājs Kokins. Palīdzību sniedz vienkāršākos gadījumos, piemēram, ja radušās sāpes, nepieciešams konstatēt lūzumu, uzlikt ģipsi. Sarežģītākos gadījumos pacientu novirza uz augstāka līmeņa slimnīcu. Tur var nogādāt neatliekamās palīdzības brigāde, dienests turpat blakus īrē telpas. Brīvdienās un svētku dienās punkts darbojas visu diennakti, darbdienās — no 16 līdz 24. Dati par pēdējo pusgadu rāda, ka šeit uzņem līdz 200 pacientiem mēnesī. Izteikti lielāks pieplūdums ir svētku dienās.

Politiskās gribas trūkums

Slimnīcas, kas veiks reformu, citu pakalpojumu attīstībai varēs saņemt «burkānu» — 50% no tās naudas, kas pienāktos, ja dzīvotu pa vecam. Piemēram, likvidējot ķirurģijas nodaļu, puse no tās finansējuma turpinās ienākt slimnīcas budžetā, lai attīstītu ķirurģijas dienas stacionāru un citus pakalpojumus. Ministrs Abu Meri skaidro, ka reformas rezultātā radīsies iespēja vairāk naudas atvēlēt arī primārajai veselībai jeb ģimenes ārstu praksēm. Tas vajadzīgs, lai mazinātu garās rindas uz izmeklējumiem un ielaistas slimības — ja agrāk tiks ārstēti, pacienti retāk nonāks slimnīcās, kur veselības aprūpe maksā visdārgāk. Otru pusi ietaupītās naudas sadalīs slimnīcām, kuras turpmāk uzņems stacionējamos pacientus.

Tomēr līdz šim lielākā problēma ir politiskās gribas un pašas nozares atbalsta trūkums reformas tiešām īstenot, uzsver Valsts kontrole. Pasaules Banka jau pirms 10 gadiem ieteica saglabāt tikai 20 akūtās veselības aprūpes iestādes un iedalīt tās četros līmeņos, bet pārējās pārprofilēt uz dienas vai ilgtermiņa aprūpi. 2019. gadā slimnīcu reforma tika veikta, taču ne tik vērienīgi — lielākās pārmaiņas bija sadalīšana piecos līmeņos. Iepriekšējās veselības ministres Līgas Meņģelsones vadībā bija iecerēts nākamo soli spert 2024. gadā, taču to neizdarīja, jo mainījās valdība. Jaunais ministrs Abu Meri, ieklausoties nozares iebildumos, reformas plānu pārskatīja un pagarināja ieviešanas termiņu.

Jau oktobrī gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Vai pašreizējais veselības ministrs neatkāpsies no sāktā kursa, lai gan iedzīvotājiem tas varētu nepatikt? Darbs jāturpina neatkarīgi no vēlēšanām, atbild Abu Meri. Informatīvais ziņojums par slimnīcu tīkla reformu gada sākumā apstiprināts valdībā, noteikti termiņi konkrētu soļu īstenošanai. Šogad jāattīsta dažādu līmeņu slimnīcu sadarbība un jānotiek pārmaiņām uzņemšanas tīklā — kā tas notiks, izlems līdz Jāņiem. Līdz gada beigām jābūt skaidram, kādus ārstniecības profilus kurā vietā atstās. Pārmaiņas ar slimnīcām apspriež individuāli, un pašlaik norit trešais sarunu raunds.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem