Kārļa Zariņa romāns Dzīvība un trīs nāves (1921). Pāvila Rozīša Ceplis (1928).Jāņa Jaunsudrabiņa Aija (1911—1925), 1935. gada izdevums.
Ieskats latviešu romāna vēsturē pirms simt gadiem
Pēc Pirmā pasaules kara un līdz ar Latvijas valsts dibināšanu latviešu politikā, sabiedrībā un kultūrā sākas daudzi pirmreizēji procesi. Lielas pārmaiņas notiek arī latviešu literatūrā, kurā par vadošo un pieprasītāko žanru kļūst tieši romāns.
20. gadsimta 20. gados cilvēku lasīšanas paradumi mainās, un romāna izvirzīšanās priekšplānā galvenokārt saistīta ar šī žanra darbu pieejamību. To precīzi raksturojis Andrejs Upīts (1877—1970), norādot, ka dramaturģiskus darbus lasa maz, dzeja piesaista tikai inteliģentus, bet «romāns interesē itin visus sabiedrības slāņus, no augšējiem līdz pat apakšējiem». «Romāns ieraugāms tiklab kalpones istabiņā, kā vidējā un bagātā pilsoņa grāmatplauktā un uz augstskolas profesora galda.»1 Romānu klāstā ikviens spēj atrast kaut ko sev piemērotu: tēmu, intonāciju, varoni, ar kuru identificēties, utt. Romāna popularitāti 20. gados veicina arī latviešu grāmatniecības uzplaukums un preses attīstība.
