Pirms pašvaldību vēlēšanām šovasar šo jautājumu dzirdu daudz biežāk nekā citkārt. Un jautātāju balsī skan gandrīz vai izmisums. Jo viņi dzīvo Rīgā un jūtas kā spīlēs starp pienākumu iet uz vēlēšanām, lai nepieļautu galvaspilsētas atgriešanos korupcijas renstelē, bet vienlaikus «gaišo spēku» kandidātiem trūkst harismas, paveikto darbu saraksts šķiet pārāk īss, vai par viņiem pirmo reizi esam padzirdējuši tikai tagad, kampaņas karstumā.
Mani šis jautājums vienmēr samulsina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, balsošanu uzskatu par katra individuālām pamattiesībām, tāpēc arī lūgti padomi man liek justies drusku neērti — it kā es iejauktos ļoti personiskā procesā, kam ir jābūt neatkarīgam un ārēji neietekmētam. Tāpēc parasti izlīdzos ar ieteikumiem pasmelties uzticamu informāciju — izlasīt Ir intervijas un rakstus, noskatīties TV debates, izpildīt «partiju šķirošanas» anketu LSM — un tad lemt pašam ar savu galvu.
Bet otrs mulsuma iemesls ir tas, ka pati ar savu balsi nekad īpaši nemokos un neauklējos. Tāpēc, ka vēlēšanas nav dzimšanas diena, kad tuvāko pulkā jānopūš svecītes, iedomājoties viskvēlāko sapni. Vēlēšanas nav stāšanās altāra priekšā, apsolot mīlēt, «līdz nāve mūs šķirs». Vēlēšanas nav dzimtas mājas pirkšana. Tas nav tik sarežģīti! Man vienkārši ir jāizvēlas kāds, kas uz noteiktu laiku pārstāvēs manas mainīgās intereses mainīgajā pasaulē bez ļoti stingrām izdošanās garantijām — es izvēlos pēc savas saprašanas kompetentāko, godīgāko un spējīgāko no tiem, kas ir pieejami. Un nesūdzos par to, kāpēc sarakstā nav Bruņurupuča Nindzjas, Jēzus Kristus vai Lāčplēša ar zobenu.
