Gāju vēl sākumskolā, kad pēc slavenā koncerta Ogrē un trakulīgas jauniešu ālēšanās vilcienā tika aizliegta grupa Pērkons. Padomju vara 1985. gadā vēl neredzēja savu galu, un es ne tik. Bet tas izdemolētais vilciens, panku frizūras un Pērkona dziesmas ir spilgtas nepieradināmības zīmes, kas ierakstījās manās 80. gadu tīņa brīvības alkās.
Atmošanās bija daudzbalsīga, un Pērkona dārdiem tajā ir sava vieta. Dziesmas paliek, pat ja to radītāji ir pārcēlušies atpakaļ debesīs. Šonedēļ atvadāmies no Jura Kulakova. «Nē, dvēsele man neizputēs,» es uzslēdzu uz pilnu skaļumu YouTube sameklēto Manu dienišķo dziesmu. Vienalga, ko domā kaimiņi. Un skumju vietā sirdi piepilda pateicība un trakulīgs prieks — par to, ka mums ir tāds rokmūzikas ģēnijs. Leģenda. Un leģendām nav nāves datuma.
