Andris Kalnozols. Kalendārs mani sauc. Orbīta, 2020.
Dramaturga Andra Kalnozola debiju prozā Kalendārs mani sauc daudzi jau ir lasījuši vai par to dzirdējuši. Izteikties par romānu ir visai satraucoši, jo fons ir tāds, ka jebkuru tā pēlēju ātri nodēvēs par riebekli, kam viss skaistais un cilvēciskais ir svešs. Tāpēc brīdinu uzreiz — par Kalnozola debiju es neesmu sajūsmā. Taču tā ir laba grāmata, jo īpaši salīdzinājumā ar citām mūsdienu latviešu grāmatām.
Ja kāds tomēr nezina, īss ieskats grāmatas sižetā: galvenais varonis Oskars ir aptuveni 30 gadus vecs, kaut kur autisma spektrā mītošs lamzaks. Viņš iemīlas savā mazpilsētā ieraudzītā meitenē, tādēļ no galvas iemācās visus kalendāra vārda dienu vārdus, jo «kāds no tiem būs arī viņas». Visvisādas nebēdnības un ēverģēlības, traki un mazāk traki piedzīvojumi aprakstīti dienasgrāmatas formā: gada ilgumā katrai dienai veltīts pa ierakstam.
