Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Katram laikmetam ir savi attīstības romāni (vāc. Bildungsroman). Gadu simtiem tie veltīti vīrietim, izsekojot viņa morālā, intelektuālā, emocionālā brieduma un iekšējas neatkarības sasniegšanas ceļam. Literārais stāstījums par vīrieša tapšanu arvien bijis atkarīgs no gadsimta tradīcijām un pieņēmumiem — tas var būt klasiski lineārs un sižetisks vai arī modernistiski fragmentēts, bet allaž vēstījis par varoņa attīstību, kad viņš iet cauri kāpumiem un kritumiem, kopā ar skolotājiem un nodevējiem, sievietes augšupceļošā spēka pavadībā.
Savukārt daudzas nesenās desmitgades latviešu literatūrā pagājušas, iegremdējoties sievietes identitātes meklējumu atvaros un kopā ar viņu nirstot no tiem ārā jaunā apzinātībā. Feminīnās identitātes pētījumu intensitāte prozā, kas, kompensējot iepriekšējo klusēšanu, saspiesta dažos gadu desmitos, iespējams, radījusi nelīdzsvarotību. Tāpēc vīrieša balss atgriešanās ir apsveicama. Pēdējā laika prozā to gan vairs nevar saukt par retumu, bet attīstības romāna tradīciju turpinājums gandrīz klasiski maskulīnā veidolā tomēr ir pietiekami svaiga parādība.
