Pazīstamā Ņujorkas intelektuāle savās esejās nebaidās kādu aizvainot
Ja, vērojot saulrietu lietotu auto tirdzniecības placī Losandželosā, tevi pārsteidz paralēles starp šo ainu un neizbēgamo cilvēces likteni, nekādā gadījumā to neapraksti — tos, kuri jūtas iedvesmoti rakstīt, brīdina Frana Lībovica. Viņa pati ir konsekventi atturējusies no rakstīšanas. 1994. gadā izdotā Franas Lībovicas lasāmgrāmata ir 70. un 80. gados rakstītu sleju izlase, kam sekoja viena grāmata bērniem (Časa kungs un Lisa Sjū satiek pandas). Ne pārāk liels publicētu tekstu apjoms, ņemot vērā Lībovicas rakstnieces talantu un Lībovicas kultūrfenomena pazīstamību, viņas balss spēku un mērogu.
Savu nerakstīšanu viņa saista ar lasošas publikas izmiršanu. «Augsti lietpratīga publika kultūrai ir tikpat svarīga kā mākslinieki. Un, kad šī pirmklasīgā publika izmira — tas notika piecās minūtēs, cilvēki karos tik ātri nemirst —, priekšplānā nāca otrā, trešā un ceturtā šķira. Tās publikas bojāeja atstāja briesmīgu iespaidu. Uz mani arī,» Lībovicas teikto Mārtina Skorsēzes dokumentālajā filmā Publiskā runa citē žurnāls Punctum. Var jau būt arī tā, ka rakstīšanas laiks ir ticis vienkārši izniekots, jo, kā Lībovica pašironiski saka sarunā ar Rīgas Laiku (2014. gada augusta numurs): «Es sevi uzskatu par savas paaudzes izcilāko laika izniekotāju. (..) Visvairāk laika esmu izniekojusi lasot un sarunājoties.»
