Nacionālā teātra izrādē Dons Žuans taisnīgums ir bezspēcīgs
Kā jau «lielajam stāstam», arī stāstam par donu Žuanu ir daudzi varianti, no kuriem populārajā kultūrā biežāk iedzīvināts dzīvespriecīgā, talantīgā mīlētāja tēls. Lielā klasika — Moljēra luga — rāda nepievilcīgāku ainu. Dons Žuans jeb, pēc ārējām pazīmēm spriežot, šīs sabiedrības krāšņākais auglis ir puves skarts un ņudz nāves pievilinātu būtņu orģijās. Arī bulgāru režisora Aleksandra Morfova skatuves versija Nacionālajam teātrim pie sabrukuma tēmas ir palikusi. Ko uzzināsim par tās iemesliem?
Moljērs (1622—1673) ir āķīgs autors. Rakstnieks bija ass sabiedrības kritiķis un par to dārgi maksāja, kaut vai cīnoties ar cenzūru. Tāpēc viņa komēdijās velti meklēt tīru izklaidi. Lugas gan ir asprātīgas — Moljērs kā aktieris lieliski pārvaldīja delartiskās komēdijas un farsa tehniku un Donā Žuanā, piemēram, pats spēlēja kalpu Sganarelu —, tomēr vēl vairāk tās ir vārda brīvības robežu paplešanas instruments. Cenzūra komēdijas uzmanīja mazāk, gadījās, ka tajās izdevās pateikt to, ko citur nedrīkstēja.
