Dāvids Bezmozgis. Imigrantu pilsēta. Aminori, 2025.
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Par stāstu krājumu Imigrantu pilsēta gribēju uzrakstīt jau pirms kāda laika, taču vispārējā tulkotās literatūras gūzmā šī grāmata nedaudz «pazuda» no redzesloka. Tai pietrūka ažiotāžas. Kas mums, latviešiem, vairs daļas gar aizbraukušu ebreju dzīvi svešumā? Kamēr ik pa laikam grāmatizdošanas gaismā Latvijā parādās kāds importa stāsts par latviešu trimdu (bieži vien jau tulkojumā, nevis latviski sarakstīts) un kamēr identitātes jautājumus arvien vairāk tiecas vienkāršot, tādas grāmatas kā Dāvida Bezmozga sarakstītās kādam var šķist neiederīgas un ne pārāk interesantas. Vai vēstītājs viņa stāstos, galu galā, ir ebrejs, krievs vai latvietis?
Stāstu krājumā Imigrantu pilsēta tiek piedāvātas vairākas versijas, katru reizi piemērojoties situācijai. Krievs? Nē, krievvalodīgs ebrejs, bet no Latvijas (Latvian oriģinālā un latviešu — tulkojumā). Ebrejs? Bet bez jidiša un ivrita prasmēm. Latvietis? Bet bez latviešu valodas, jo nav gadījies to iemācīties un lietot. Ar citiem personāžiem vēl trakāk. Ja tikai tēvs ir bijis ebrejs, tad skaitās ebrejs? Un ja treneris un darba devējs ebreji — vai nelegāli ieceļojis krievs šādā slēgtā imigrantu vidē nekļūst ebrejiskāks? Un vai, galu galā, tu esi īsts savas dzimtas ebrejs, ja nepieskati vectēvam uzstādāmo pieminekli? Šādi un citādi prātojot, ebrejs Bezmozgim drīzāk ir literārs paņēmiens, nevis identitāte, jo tā mēdz nobirt vai pielipt kā Jūrmalas smalkās smiltis. Un kā lai lasītājs identificējas ar smiltīm, un — vai vajag?
