Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Vieds vīrs reiz teica: ja nevari izlemt, ko rakstīt, sāc ar patiesāko teikumu, ko zini,1 — lasām Svena Kuzmina romānā Skaistums un nemiers, kas kopā ar sērijā Es esmu… tikko izdoto literatūrzinātnieces, latviešu valodas un literatūras skolotājas Litas Silovas monogrāfiju Pēclaiks veido mūsdienu versiju par latviešu literatūras klasiķi Kārli Skalbi. Visticamāk, šāds patiesākais teikums ne vienmēr ir uzrakstītā teksta sākums, taču tas var palīdzēt noskaidrot būtiskāko, ko gribas pateikt. Monogrāfijā Pēclaiks skaidri redzama autores ziņa: par pagātnes rakstnieku darbiem vajag ne tik daudz runāt, cik tos lasīt. Lai arī Kultūras kanonā iekļautā rakstnieka darbi šķiet visiem zināmi, Silovas pētījums pārliecina, ka nereti kultūrtelpā tiek atkārtoti tiražēti reiz izteikti viedokļi2, kuriem trūkst argumentācijas. Tāpēc par grāmatas caurviju motīvu uzskatāms individuālā lasījuma slavinājums.
