Sigita Paruļska romāns ir kā nežēlīgs spogulis, kas atgādina — par cerību katram jārūpējas pašam
Romānā Dievs un Jēzus šķiet piesaukti katra vārda galā. Galu galā, ir Otrais pasaules karš, nacisti ieņēmuši Lietuvu un reliģiju izmanto, lai attaisnotu gandrīz visu. Arī pats laikmets grāmatā tiek pielīdzināts te grēku plūdiem, te ellei, tikai tam ir grūti atrast kādu dziļāku jēgu vai pārlaicīgumu. «Katru dienu mira tik daudz cilvēku, ka nāve bija kļuvusi par banālu dekorāciju, fonu, trešā plāna personāžu.»
Uz šī fona tad mēģina dzīvot romāna galvenais varonis Vincents ar savu mīļāko — ebreju sievieti Juditu, kuras vīrs jau ir nonācis geto. Vincents ir fotogrāfs, savu īsto tēvu nezina ne viņš, ne māte — padzīvojusi dejotāja un prostitūta, kas no nepazīstama vīrieša ieņemtā bērna audzināšanai ir apprecējusies ar gandrīz fanātiski reliģisku galdnieku vārdā Jozaps.
