Ne kaislība, bet līdzatkarība piesien Elzas Rūtas Jordānes Kristīni pie neatgriezeniski salauztā Edgara, kādu spēlē Kārlis Reijers. Foto — Agnese Zeltiņa
Ineses Mičules iestudētā Blaumaņa luga Ugunī varētu būt daļa no cikla par Latviju tieši tagad
Ir izrādes, par kurām nevar tik vienkārši pateikt «patīk» vai «nepatīk». Latvijas Nacionālajā teātrī uzvestā Rūdolfa Blaumaņa klasiskā, no galvas zināmā luga Ugunī, kādu to interpretējusi režisore Inese Mičule, ir viens no šādiem gadījumiem. Neērta kā akmentiņš kurpē, traucējoša kā gruzis acī, tā nelaiž vaļā, liek domāt līdzi, rakņāties nepatīkamajās izjūtās un meklēt tām pamatojumu. Līdz kādā brīdī aizkaitinājums pārvēršas par apbrīnu.
Apbrīnu izraisa Inese Mičules domāšanas vēriens: būtībā jau vairāku sezonu garumā viņa iestudējusi vismaz tetraloģiju par latviešu nācijas dabu, par tiem ārējiem apstākļiem vai iekšējām dziņām, kuru rezultātā Latvija, Baltijas ģeogrāfiskais centrs, daudzējādā ziņā ir nomale un atpalicēja. Mičule uzrāda vājuma saknes. Valmieras teātrī iestudētajā Jūdžina O’Nīla lugā Sēras piestāv Elektrai tas ir karš, turpat Raiņa Jāzepā un viņa brāļos — nodevība starp tuvākajiem. Nacionālajā teātrī uzvestajos Cilvēkos laivās — mantas kāre un īsredzība, un tagad Ugunī — vardarbība un līdzatkarība.
