Rita Aksenoka (Marija Bērziņa) un Alfrēds Rubiks (Uldis Anže) izrādē Principiāla nostāja. Foto — Matīss Markovskis
Izrādes centrā Alfrēda Rubika un izmeklētājas Ritas Aksenokas ideju sadursme
Šosezon uz jautājumu, ko skatīties teātrī, es ne reizi vien esmu atbildējusi — režisora Roberta Daubura Nacionālajā teātrī iestudēto Jāņa Joņeva lugu Principiāla nostāja. Triloģijas, kuras centrā ir sevišķi smagu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, otrajā izrādē likmes šoreiz ir augstākas nekā pirmajā daļā Ko var cilvēks. Uz spēles ir Latvija, un varbūt vairāk nekā tikai vienā nozīmē.
Principiāla nostāja ir dokumentāls uzvedums un stāsta par izmeklēšanu, kuras mērķis ir panākt Alfrēda Rubika notiesāšanu. Ir Atmoda, savulaik populārais padomju saimnieciskais darbinieks kļuvis par nežēlīgāko Latvijas neatkarības centienu pretinieku, un izmeklēšanai ir aizdomas, ka viņš cīnās ar bandītiskiem paņēmieniem — slepeni koordinē specvienības OMON īstenoto teroru. It kā viss skaidrs. Tomēr diez vai šis iestudējums būs derīgs skolasbērniem, jo vēsture izrādās tumšāka, nesaprotamāka un pretrunīgāka, nekā ierasts domāt, un te nepalīdz pat dramaturga labi iecerētie dažādie fona personāži, kas jautā un skaidro. Mazlomiņu mirādi izspēlē Ainārs Ančevskis, iejūtoties te Aksenokas vīra, te omonieša ādā, un Romāns Bargais. Bet skatītājam nāksies vien gūglēt, piemēram, neatkarīgās Latvijas tieslietu sistēmas vēsturi. Jo velns tiešām slēpjas detaļās.
