Īslaicīga Marsa «iedzīvotāja» lomā Mets Deimons.
Fantastikas drāma Marsietis - par gaišiem prātiem, ne zaļiem «cilvēciņiem»
Labāku kino mārketinga kampaņu, šķiet, nevar vēlēties: zinātniskās fantastikas klasiķa Ridlija Skota jaunākajai filmai Marsietis nonākot repertuārā, pasauli pāršalca intriģējoša ziņa no NASA: uz Marsa izdarīts ievērojams atklājums - atrasts ūdens. Jāteic, ka Ridlija Skota filma šīs ziņas kultivēto papildu interesi ir pelnījusi. Marsietis, lai arī galīgi ne «jauns divritenis» fantastikas lauciņā, ir nu jau sava veida retums - nepretenciozs, arī saturiski piepildīts ar attālām (un ne tik attālām) zinātniskām atsaucēm un izklaidējoši intriģējošs.
Skota filmai ar marsiešiem - iedomātajiem citplanētiešu murmuļiem - nav nekāda sakara. Tā ir kinematogrāfiska versija par kosmosa Robinsonu Krūzo jeb uz Marsa pamestu pētnieku. Lente daudzviet ir pieminēta līdzās citām nesenajām kosmosa «lielfilmām» - Alfonso Kuarona Gravitāte (2013) un Kristofera Nolana Interstellar (2014). Taču šis ir pavisam citas šnites darbs. Marsieša - arī vientulīga un skarba izdzīvošanas stāsta - ambīcijas nav izveidot ko tik psiholoģiski niansētu kā aktrises Sandras Bulokas sniegums Kuarona lentē vai tik eksistenciāli apcerīgu vēstījumu kā Interstellar.
