Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Ar apokaliptiskām nojausmām pilns gaiss. Tas ir aptuvens citāts no kādas manas agrāk rakstītas esejas. Muļķības, protams. Kas nu par apokalipsēm 2009. gadā? Štrunta krīze vien, ja to vispār varēja nokrustīt šajā cēlajā vārdā (jēdzienu «krīze» parasti lieto tad, kad aptrūkstas prāta spēju, lai pateiktu ko sakarīgāku). Tagad gan. Kopš 2022. gada 24. februāra man iegājies nelāgs paradums, no kura nekādi netieku vaļā, — ik rītu iesākt ar ziņām no daudziem un dažādiem avotiem utopiskās cerībās, ka Putins — beidzot! — būs izlēcis pa logu vai vismaz cunami noslaucījis Maskavu no zemes virsmas. Ne vella, cerības sašļūk — Krievijā visi lec pa logiem, bet Putins neparko, un arī cunami tajās teritorijās diezgan mazticama dabas parādība. Labi apzinos, ka lasīt ziņu portālus un soctīklus nav pati jēdzīgākā nodarbošanās, tāpēc nikni (paš)ironiski atraujos no ziņām, lai pievērstos kam nopietnākam, un bezmaz ar pārsteigumu pamanu, ka nez kur pačibējusi vesela stunda, ja ne vairāk, un vēl garastāvoklis nomaitājies līdz pagalam depresīvām noskaņām. Domājams, nav nozīmes lieku reizi uzskaitīt šļuru, kas patlaban notiek Ukrainā, visā Eiropā, Izraēlā un daudz kur citur, krāšņo bardaku Latvijā ieskaitot. Tas viss labi zināms, bet šā vai tā apokaliptiskās nojausmas un depresīvās noskaņas nekur nepagaist.