Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Trimdas literatūra formāli noslēdzas līdz ar Latvijas neatkarības atjaunotni. Pieredzējušie agrākās trimdas rakstnieki meklē jaunus tematus, un drīz vien parādās pirmās posttrimdas debijas, piemēram, Jura Rozīša 1995. gada mitoloģiskais romāns Kuņas dēls. Togad ASV cita debija ir Agates Nesaules memuāri Sieviete dzintarā (grāmata latviešu valodā pārtulkota 1997. gadā), kas pārliecinoši iezīmē angliski rakstošās posttrimdas sākumu.
Juris Rozītis pārstāv paaudzi, kura ikdienā ārpus Latvijas ir uzturējusi latviešu valodu un kultūru. Valters Nollendorfs to nodēvējis par traģiskāko paaudzi, kam nemitīgi tika atgādināts, ka viņu piedzimšanas vieta nav īstā mājvieta. Daļa no šīs latviskās tapšanas ironiski, ar tiešu un reizēm dzēlīgu vēršanos pret savējiem atspoguļojas romānā Displaced person. Kāda latvieša stāja svešumā. Jau nosaukumā pamanāma dzīve starp divām valodām. Displaced person — termins, kas apzīmē bēgļus un kas vēlāk trimdas valodā kļuvis par «dīpīti» vai «dievputniņu». Savukārt Latvieša stāja svešumā ir 1947. gada novembrī izveidots dokuments, lai pavadītu tos, kuri izceļoja no bēgļu nometnēm uz jaunām mītnes zemēm. Dokuments rakstīts patriotiskā un reliģiozā tālaika trimdas noskaņā, ko raksturoja «nešaubīga ticība mūžīgās Latvijas nākotnei, pakļaušanās autoritātei, atgriešanās Latvijā kā dzīves piepildījums».
