Esmu no tās apātiskās tautas, kas guļ, bet iekšā viss vārās
Izlasīju 8.septembra žurnālā rakstu par Elgitu Pollaku, kura cieta avārijā uz Grobiņas-Ventspils ceļa un zaudēja darbaspējas, un beidzot nolēmu uzrakstīt savas pārdomas.
Arī mans auto pavasarī cieta uz Jūrmalas apvedceļa. Toreiz šo ceļu salīdzināju ar Krievzemes sieru, vienos caurumos. Vietām bedres, vietām tās lāpītas, un, saulei atspīdot uz asfalta, to bija grūti atšķirt. Pa tādu ceļu tiešām nevarēja braukt ātri un pārāk laipot arī ne, jo uz ceļa ir arī citas mašīnas. Lai kā negribēju, tomēr trāpīju vienā bedrē, un tika pārsistas abas riepas pasažiera pusē. Tajā reizē vedu ciemiņus no Amerikas, sievieti un divas meitenes, viena no viņām - invalīde ratiņkrēslā. Paldies Dievam, mašīna neielidoja grāvī, tikai bija jādomā, kā tikt galā ar šo situāciju, jo rezerves ritenis tikai viens, bet tehniskā palīdzība uz ceļa nav no lētajām. Skatījos uz mašīnu un domāju - par ko maksājam ceļa nodokli?