Migranti 30.jūnijā uz Maķedonijas robežas gatavojas iekāpt vilcienā, kas dodas uz Serbijas pilsētu Gevgeliju. Viņu mērķis ir Eiropas ziemeļvalstis. Foto: AFP/LETA
Vai bēgļus uzņemšanu mēs nedarām humānisma vārdā?
Daba nemīl tukšumu. Vairāk kā vienā veidā šis teiciens būtu attiecināms arī uz pēdējo mēnešu laikā bēdīgu pieskaņu ieguvušo bēgļu uzņemšanu (vai neuzņemšanu) Latvijā un to, kādā veidā valdība mēģina šo jautājumu risināt.
Pirmkārt, var runāt par tukšumu informatīvajā vidē. Valdības pārstāvju virspusīgo atrunāšanos par to, ka visa lēmumu pieņemšana vēl procesā, ka mums jāgatavojas izrādīt solidaritāti Eiropas dienvidiem un vienlaicīgs masveida imigrantu pieplūdums Latvijā gan vēl nav gaidāms tomēr nevar uzskatīt par apmierinošu informatīvu piedāvājumu nopietnas diskusijas uzsākšanai vai vismaz satrauktāko sabiedrības prātu nomierināšanai.
Otrkārt, jārunā par tukšumu normatīvajā vidē. Latvijā faktiski nav šādiem ieceļotājiem domātas integrācijas politikas, nav skaidrības par to, kas ar šiem cilvēkiem valstij un pašvaldībām būtu darāms pēc tam, kad viņiem ir piešķirts bēgļa statuss. To neslēpj arī paši valdības pārstāvji.
