Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Komponists Zigmars Liepiņš seko Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm», uzrakstījis vijoļkoncertu un gatavojas 60 gadu jubilejai
Divos pēcpusdienā caurlūkojot restorāna Umami ēdienkarti, Zigmars Liepiņš atzīstas, ka šis viņam īsti nav ne brokastu, ne pusdienu laiks. Četros naktī mūziķis parasti ejot gulēt. «Sēžu un rakstu savas notis,» viņš atbild, kad jautāju, ko tad viņš cauru nakti dara.
Patlaban mūziķu vidē notiek dažādi pagājušā gada kopsavilkuma pasākumi, un Zigmaru Liepiņu, kurš vienmēr izcēlies ar asu skatu, esmu aicinājusi uz sarunu, lai izvērtētu to, kas notiek vietējā popmūzikā. Taču Liepiņš par pārsteigumu atklāj, ka viņš to lāgā nav klausījies («būsit veltīgi naudu pusdienām iztērējusi»), vienīgi Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm» sekojot līdzi. Viņam gan ir savs mūzikas favorīts - Instrumenti. «Viņi pašlaik ir redzamākais kvalitatīva lēciena iemiesojums Latvijas populārajā mūzikā. Visām lietām, ko dara, viņi pieiet ar gudru, profesionālu piegājienu - gan mūzikas veidošanai, gan saturam, arī koncerta uzbūvei, ko bija uztaisījuši Arēnā Rīga.»
